“Izeju no veikala, ēdu bulciņu un ejot uzdzeru kefīru. Visi skatās kā uz idiotu. Ja būtu cigarete un alus, neviens nepievērstu uzmanību.” Anekdote, kurā ir tik daudz patiesības, ka negribas pat smieties. Patiesība gan par to, cik daudz līdzcilvēku neievēro veselīga dzīvesveida paradumus, gan par stereotipiem, ar kuriem saskaramies gandrīz ik uz soļa.
Var organizēt dažādas veselīga dzīvesveida akcijas un aktivitātes, taču realitāte ir visnotaļ skarba – cilvēki smēķē kā smēķējuši. Atliek vien mirkli pastāvēt ielas malā un paskatīties, cik no garām ejošajiem cilvēkiem rokās vai mutē ir izsmēķis. Daudziem! Gan jauniem, veciem, gan sievietēm, vīriešiem. Izsmēķi rokās bija arī kādiem vecākiem, kuri enerģiski stūma ratos pavisam mazu bērniņu. Protams, katram ir brīva izvēle, kā un kādā vidē audzināt savu bērnu, taču likums aizliedz smēķēt bērna klātbūtnē. To nedrīkst darīt ne klātesot savam, ne svešam bērnam. Diemžēl daudzkārt tas netiek ievērots un smēķētājiem šķiet, ka pretī nāks tikai pieaugušie. Bet pretim nāk arī bērni un neviens tādēļ cigareti zemē nemet. Var jau teikt: viens mirklis, viens dūms, bet, ja tādu pretim nācēju daudz, tad tas ir tāpat, kā stāvēt līdzās smēķētājam.
Redzētos jaunos vecākus būtu aizmirsusi, ja vien viņi neapstātos netālu no manis un diezgan skaļi nediskutētu par to, kurš dosies uz lombardu un ieķīlās kādu lietu. Mana sirds, redzot mazo smaidīgo bērniņu un vecāku pavisam sīko ķildu, sažņaudzas. Pie sevis nodomāju – kādā vidē gan šim bērnam jāaug! Viņam nav izvēles – tie ir viņa vistuvākie un vismīļākie cilvēki – vecāki.
Pārtraucu pati savu prātojumu, atceroties anekdoti par bulciņu un kefīru. Esmu ļāvusies vispārpieņemtajiem stereotipiem par to, kādai jābūt ģimenei. Taču daudz svarīgāk par sabiedrības domām un uzskatiem ir tas, lai šie cilvēki paši justos labi. Un ir vienalga, ka viņi neatbilst kaut kādiem sabiedrības perfektajiem standartiem. Ir jālauž daudzi stereotipi! Priecājos, ka viens no tiem jau diezgan veiksmīgi tiek lauzts – kādreiz uzskatīja, ka par bērnu jārūpējas tikai mammai. Tā vairs nav, un ir ļoti daudz tētu, kuri bērna aprūpē iesaistās pilntiesīgi. Ne tikai lepni stumj bērnu ratiņus, bet pat izlemj doties bērna kopšanas atvaļinājumā, ļaujot sievai, piemēram, turpināt studijas. Šodien to likumdošana atļauj, taču pirms pāris gadiem tas nebūtu iespējams, nemaz nerunājot par to, ko domātu un runātu cilvēki apkārt.
