Sanita Eglīte, Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja
Jautājums jau ir noņems no dienas kārtības. Šo tērpu nebūs. Pašvaldību vadītāji ir nobalsojuši, ka pašvaldības neatbalsta tērpus šūt tikai par pašvaldības naudu. Kāds būs risinājums – par to vēl domās. Manuprāt, šis jautājums par vēlu nāca uz pašvaldībām, jo sarunas par budžetiem pašvaldībās jau bija notikušas. Ja valsts un pašvaldība sadarbotos tērpu tapšanā un ja valsts daļu segtu, piemēram, audumu, un pašvaldības uzšūtu, tad, iespējams, arī pašvaldības uz to raudzītos citādāk. Bet tagad tas tika pozicionēts tā – viens izdomā un atdod otram, lai viņš nopērk! Tas nav īsti korekti, tādēļ arī radās ažiotāža. Jau iesākumā man pašai radās sajūta, ka laikam jau tas nevarēs realizēties, bet, ja būtu, tas būtu ļoti skaisti. Alūksnes novada pašvaldība mērķtiecīgi iegulda finansējumu katru gadu goda tērpu atjaunošanai gan dziedātājiem, gan dejotājiem, kas kalpo un kalpos daudzus gadus. Mūsu mērķis ir līdz Dziesmu svētkiem, ja ne radīt visiem jaunus esošā dizaina tērpus, tad atjaunot tērpus visiem dalībniekiem. Pērn pašvaldība tam paredzēja 20 000 eiro, un ceru, ka arī šogad kolektīviem tiks tāda pati summa un tad vēl 2018.gadā. Uzskatu, ka tas arī tad ir ilglaicīgāks finansējums. Ambīcijām ir jābūt, tādas bija arī koncepcijas autoriem, bet diemžēl ir, kā ir. Ja runājam par tērpiem, tad vienmēr ir jautājums – kas ir mūsu dziesmu un deju svētki? Un cik tajā var ienākt modernais un cik tomēr mums ir jānotur latvietība un tradīcijas. Jā, arī šodien latvietis dzīvo, un ne vienmēr ir jāskatās tikai pagātnē – ir jāienāk jaunajam, tikai saprāta robežās. Te ir runa arī par repertuāru un uzvedumiem, ko šobrīd mēs, dejotāji un kolektīvu vadītāji, īsti neredzam, tāpēc, skatoties katru deju atsevišķi, nav saprotams, ko tad autors ar to grib pateikt. Bet es ticu, ka šie profesionāļi redz un zina, cik tas būs skaisti un labi. Jāņem vērā, ka katru gadu pirms svētkiem ir koru un deju kolektīvu vadītāju daļēja neapmierinātība par repertuāru, bet, kad dejas iedejotas, dziesmas apgūtas, tās tiek iemīlētas un pieņemtas kā savas – tad arī veidojas cita attieksme. Turklāt šobrīd ir stipri par vēlu kaut ko mainīt repertuārā vai izņemt dejas. Tas viss ir par vēlu un radītu nevajadzīgu haosu. Ir jāstrādā ar to, kas ir. Tas ir horeogrāfu redzējums – tātad tā būs. Nākamajos gados skatīsies ko citu.
Daiga Ozoliņa, deju kolektīva “Enku-Drenku” vadītāja
Jāteic godīgi – jauniešiem jaunais repertuārs nepatīk. Tās nav sirds dejas. Piemēram, jauniešu repertuārā ir puišu deja, kurā jāizmanto koki kā deju elements, pie tam sākotnēji bija plānots, ka lielajiem puišiem šī deja vēl jāizdejo ar mazajiem puišiem. Es neuzņemos pati šo deju uzstādīt, jo nevaru to ne fiziski parādīt, ne izdarīt to, ko prasa. C grupai dejās ir tikai salikta kopā latviešu etnogrāfija, bet B jauniešu grupai ir modernisma piesitiens dejas soļos, taču jauniešiem sarežģītības pakāpe nav tik izteikta. Vismaz no dejām, kuras es zinu. Citādāk ir vidējai paaudzei, kur ir ļoti daudz jaunu nianšu dejās, un var vēl padiskutēt par to, vai tās ir latviskas dejas. Turklāt būtu bijis labāk, ja dejas mēs zinātu jau augustā un septembrī varētu sākt strādāt, bet tas notika tikai oktobra vidū. Turklāt pa vidu ir Ziemassvētki, kur arī jāveido cits repertuārs, jo šīs dejas diez vai var dejot Ziemassvētkos. Iemācīties var visu, bet vai tas ir visiem dejotājiem pa spēkam? Lielākā daļa dejotāju uz mēģinājumu nāk nevis kā uz darbu, bet gan kā uz satikšanās vietu, lai būtu kopā ar draugiem – viņi dejo sev. Ja deja sagādā grūtības un lieku steigu, tad tas vairs nav prieks. Protams, viss notiek – mācāmies, dejojam, bet obligātās puišu dejas, kā jau minēju, mums nav, jo es to fiziski viņiem parādīt nevaru. Pagaidām neredzu risinājumu. Esmu runājusi ar virsvadītāju par iespēju kādam atbraukt un uzstādīt šo deju, jo koki, kas nepieciešami dejai, ir sagatavoti un izkaltēti jau rudenī. Tā ir jārāda vīrietim, lai var izstāstīt, kas tur notiek un kāpēc ir tieši tā. Tāpat uzskatu – nav normāli, ka jauniešiem svētku laikā pa stadionu būs jānēsā divmetrīgi koki visu nedēļu! Manuprāt, šo deju vajadzēja likt kā izvēles deju, nevis obligāto – agrāk bija izvēles dejas. Pārējais ir ceļams un izdarāms, tikai, protams, neviens nezina, kādas dejas vēl nāks klāt rudenī, jo C grupai, ja nemaldos, būs vēl viena deja jāmācās, B grupai – divas. Ja tikai oktobrī iedod repertuāru un, nedod Dievs, jau februārī ir skate, tad nezinu, vai tās divas dejas varēs kvalitatīvi iemācīt. Mums mazajās pilsētās bērni ir tādi, kādi viņi ir, un tik, cik viņu ir. Rīgā ir citādāk – viņi izveido atlasi un izvēlas labākos no labākajiem, te tādu iespēju nav. Piemēram, nākamgad kolektīvā man paliek tikai astoņi puiši un astoņas meitenes – nevar vairāk dalībniekus dabūt! Jāatzīst, ka jaunajā repertuārā jauniešiem deju, ko var dejot ar prieku un starojumu, nemaz nav.
