Termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus 25 grādiem, salā krakšķ koki, un saules gaismā viz neredzamas sniegpārslas. Šķiet, ka sasalums iestājies uz palikšanu. Pavisam neticama tagad šķiet vasaras tveice un staigāšana īsroku krekliņā. Degunā matiņi sasaluši, divi pāri cimdu tā vien glabā siltumu. Bet ko gan žēlojos – tantes no Omskas savos mīnus 42 grādos par mums vien nosmejas!
Vedot malku pa plāno sniega segu, izjūtu dziļu pateicību dabai un rokām, kas sagādājušas kārtējo siltuma devu mājai. Ir teiciens, ka malka mūs silda divreiz – vienreiz, to gādājot, un otrreiz – kurinot. Redzot kārtīgas saimniecības, ar prieku apbrīnoju saimnieku gludi sakrāmētās malkas grēdas. Pagales tur ik dienu kļūst skanīgākas un sausākas, gaidot brīdi, kad uguns tās pārvērtīs siltumā. Lai arī cik grezna vai pieticīga būtu mājiņa, man malkas šķūnis šķiet kā sava veida mājas vizītkarte.
Atceros, cik jautri (nu jau sen slēgtajā) Annas pamatskolā bija dzīvajā ķēdītē krāmēt malku. Mūsdienās bērniem par to vairs nav jāuztraucas – centrālapkures katli lielākoties tiek baroti ar granulām vai šķeldu. Un arī lauku saimniecību kļūst aizvien mazāk. Par lielāko daļu pārtikas un mājsaimniecības piederumu gādā plašās Eiropas Savienības un Ķīnas ražotāji. Globalizācijas pamatnostādne ir pēc iespējas mazākas izmaksas uz vienu produkcijas vienību, bet kādi ir riski? Bezpersoniskums, vietējo tradīciju un prasmju izzušana, cilvēku emigrācija no laukiem uz pilsētām…
Ar lepnumu domāju par tiem Latvijas cilvēkiem, kuri, dzīvojot laukos, audzē visdažādākos dārzeņus, ogas, augļus, labību, augus, vāc tējas, tur govis, cūkas, aitas, putnus, bites, gatavo dažādus koka, metāla izstrādājumus, mēbeles, audumus, veselības produktus… Ja atrod savu nišu un ar neatlaidīgu darbu iegūst cilvēku uzticību, ir iespējams ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot labklājīgi.
Līdz ar interneta izplešanos iespējas kļuvušas tik plašas, ka „the sky is the limit” – mūs ierobežo tikai debesis, kā saka angļi. Tomēr ne katrs var būt uzņēmējs, arī skolu sistēma tikai nesen sākusi vērst uzmanību uz to, lai ikvienam jaunietim iemācītu naudas vērtību, tās saprātīgu ieguldīšanu un pavairošanu.
Tulkojot vecmāmiņas Otrā pasaules kara bēgļu gaitu piezīmes kādas amerikāņu rakstnieces topošajai grāmatai par Api, mani pārsteidza, cik zemnieki toreiz bijuši pašpietiekami. Gotiņas pie ratiem, vistas līdzi ratu kastē, gaļa, miltu maisiņš, auzas zirgiem, vēl trauki ēdiena gatavošanai… Toreiz nebija citu variantu, bet varēja izdzīvot nedēļām prom no mājām. Ko darītu mēs, ja sāktos kāda veida nemieri? Cik pašpietiekami būtu, lai izdzīvotu? Cik zinām par savvaļas augu lietošanu uzturā? Zemessargiem un jaunsargiem māca rīcību ārkārtas situācijās, bet kā ar parastajiem iedzīvotājiem? Un kā būtu, ja pēkšņi izbeigtos elektrība? Vai mums ir pietiekami daudz neatkarīgu ģeneratoru, lai saražotu kaut nepieciešamo minimumu pamatfunkcijām? Cik ir ierīču, ko iespējams darbināt bez elektrības? Šīs ir lietas, par ko ikdienā īpaši domāt negribas, kad viss ir kārtībā.
Lai kādos purvos pasaule iebrauktu attīstības vārdā, ir pamatvērtības, kas visiem mums ir vienādas – dzimtās mājas, maizīte, tīrs gaiss, ūdens, auglīga zeme zem kājām. Un malkas klēpis, kas sasilda visaukstākajā ziemas spelgonī.
