Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2017.gada kukaini
izvēlējusies Eiropas dievlūdzēju (Mantis religiosa), aģentūra LETA
uzzināja biedrībā.
LEB šogad vēlas vērst sabiedrības uzmanību tieši uz šo sugu, jo tās izplatība Latvijā ir neskaidra.
Eiropas dievlūdzējs Latvijā pirmo reizi konstatēts 2008.gadā, un līdz
šim tas novērots ļoti reti, galvenokārt Daugavas upes baseinā. Eiropas
dievlūdzējs ir sastopams Eiropas centrālajā un dienvidu daļā, un sugas
ienākšana Latvijā, visticamāk, skaidrojama ar to, ka klimats kļūst
siltāks, norāda LEB.
Eiropas dievlūdzējs ir salīdzinoši liels kukainis, kas var sasniegt
līdz septiņu centimetru garumu. Par dievlūdzējiem šos kukaiņus sauc
tādēļ, ka priekšējais kāju pāris novietots ķermeņa priekšdaļā un ir
salikts it kā lūgšanas pozā. Šīs priekšējās kājas ir izteikti
spēcīgākas, jo tās dievlūdzējs izmanto medījuma satveršanai. Eiropas
dievlūdzēju no citām dievlūdzēju sugām atšķir pēc melna plankuma
priekšējo kāju iekšpusē (it kā padusē). Tikai pieaugušiem indivīdiem ir
spārni. Nepieaugušiem dievlūdzējiem ķermenis var būt ne tikai zaļš, bet
arī brūngans.
Eiropas dievlūdzēji attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos – tas nozīmē,
ka to dzīves ciklā nav kūniņas stadijas, kā tas ir, piemēram, vabolēm
vai tauriņiem. Mātīte olas dēj rudenī, veidojot uz tieviem zariņiem
īpatnēju olu maisu. Tajā olas pārziemo un pavasarī no tā izšķiļas
jaunuļi, kas pēc vairākām ķermeņa segas – kutikulas maiņām, iegūst
spārnus. Visi līdz šim Latvijā zināmie dievlūdzēju novērojumi ir augustā
un septembrī. Iespējams, ka klimatam kļūstot siltākam, arī dievlūdzēju
sastopamība palielināsies, prognozē LEB.
Eiropas dievlūdzējs ir plēsīgs, tomēr savu upuru ziņā nav izvēlīgs.
Tas pārsvarā barojas ar dažādiem kukaiņiem, bet retu reizi var baroties
ar maziem rāpuļiem, putnēniem vai pat peļveidīgajiem grauzējiem. Jaunuļu
starpā, kā arī pēc vairošanās, visai bieži ir novērojams kanibālisms.
Plēsīgā dzīvesveida dēļ, dievlūdzējus pasaulē izmanto arī augu
aizsardzībā – augu kaitēkļu skaita samazināšanai. Tāpēc palaimējies ir
tiem, kas dievlūdzēju atrod savā dārzā.
Dievlūdzēji lido ļoti reti. Pārsvarā tie ir tēviņi, kas naktī
pārlido, meklējot mātītes. Novērots, ka naktī lidojot, dievlūdzējus
piesaista nakts apgaismojums. Tāpēc siltos, vēlos augusta un septembra
vakaros ir iespējams dievlūdzēju sastapt pie loga, āra lampas vai cita
mākslīgā gaismas avota.
Eiropas dievlūdzējs ir sastopams galvenokārt zālājos. Tomēr vairākums
līdzšinējo novērojumu Latvijā ir no māju iekšpagalmiem, ēkām, parkiem,
dārziem. Latvijā suga pirmo reizi konstatēta 2008.gadā, un kopš tā laika
vairākkārt konstatēta Daugavas upes baseinā. Pašlaik, ziņojumi no
Madonas un Rīgas ir tālākās zināmās atradnes Eiropā, informē LEB.
Savukārt Latvijas Botāniķu biedrība par 2017.gada augu ir
izvēlējusies dzelteno salmeni (Helichrysum arenarium), kuru visi labāk
pazīst ar nosaukumu dzeltenā kaķpēdiņa.
Kā atzīmē biedrība, tautas nosaukums labi raksturo auga ziedkopu, jo
nelielie ziedu kurvīši sakārtoti ziedkopā, kas kopumā atgādina kaķa
pēdiņu. Sugas zinātniskais nosaukums veidojies no grieķu valodas, kur
ģints nosaukums nozīmē “zeltaina saule”, savukārt sugas nosaukums
“arenarium” apzīmē tai raksturīgo augsni – smilšainas vietas.
Kaķpēdiņa ir daudzgadīgs, neliels augs, kas zied koši dzelteniem vai
oranžas nokrāsas ziediem un Latvijā sastopams galvenokārt valsts
dienvidaustrumu daļā. Tas aug sausās, saulainās pļavās vai mežmalās un
ceļmalās, tāpēc tam izveidojušies pielāgojumi, kas augam palīdz saglabāt
mitrumu – visu augu klāj blīvs, zīdaini balts apmatojums, kas atstaro
saules gaismu, samazinot lapu temperatūru un iztvaikošanu. Suga ir
izteikti kontinentāla un sastopama Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Dzeltenā kaķpēdiņa ir populārs un plaši izmantots ārstniecības augs,
kas palīdz pret daudzām kaitēm – dažādām vēdera problēmām,
saaukstēšanos, ādas slimībām, kā arī mazina trauksmi un depresiju. Tāpat
salmenes ēteriskās eļļās plaši izmantotas kosmētikā, jo tā aizkavējot
ādas novecošanos. Augs ir ne vien noderīgs mājas aptieciņā, bet arī ļoti
dekoratīvs, jo savu krāsu un formu var saglabāt gadiem ilgi.
Dzeltenajai salmenei ir plašs pielietojums, taču dabā tā sastopama
arvien retāk, tā iekļauta vairāku valstu aizsargājamo un ierobežoti
izmantojamo sugu sarakstos, tostarp arī mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un
Igaunijā. Kā galveno apdraudošo faktoru sugas pastāvēšanai botāniķi min
raksturīgo dzīvotņu izzušanu, kā arī pārmērīgo auga izmantošanu.
Lai arī suga nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstos
vai Sarkanajā grāmatā, Botāniķu biedrība aicina saudzēt šo skaisto augu,
saglabājot neaizaugušas sausās pļavas un nodrošinot to regulāru
apsaimniekošanu – pļaušanu vienu reizi gadā un siena novākšanu. Savukārt
veselības uzturēšanai ieteicams iegādāties aptiekās nopērkamās tējas,
jo to sastāvā esošās dzeltenās salmenes lielākoties audzētas
plantācijās, nevis ievāktas savvaļā. Ja nu tomēr tiek nolemts tās ievākt
pašiem, botāniķi mudina darīt to saudzīgi, nekad nenoplūcot visus
ziedošos augus, bet vienmēr daļu atstājot arī sēklai.
Par dzeltenās salmenes izplatību Latvijā trūkst aktuālas
informācijas, tāpēc Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par šīs
sugas atradnēm portālā “dabasdati.lv”.
