Nebrīves gados Latvijā cilvēki zināja vairāk anekdošu un biežāk tās stāstīja cits citam. Tā bija šifrētā valoda, kurā pārsprieda un apsmaidīja „aizliegtās tēmas”.
Nebrīves gados Latvijā cilvēki zināja vairāk anekdošu un biežāk tās stāstīja cits citam. Tā bija šifrētā valoda, kurā pārsprieda un apsmaidīja „aizliegtās tēmas”.
Tā bija simboliem piesātināta, kodēta valoda, kuru dekodēja savējie un kurā savējie sarunājās. Bet „svešajiem” stāstītais bija kā mīkla, kas labākajā gadījumā „pielēca” kā žirafei – ar zināmu aizkavēšanos vai pēc paskaidrojumu sniegšanas (ja bija, kas sniedz). Tā bija iespēja personiskās komunikācijas līmenī komfortabli justies tiem, kurus neapmierināja publiskā komunikācija. Par to, „kas notiek Latvijā”, tolaik neformālajā diskursā (franču valodā discors – runa, uzstāšanās ar runu, izteiciens vai vārdi pretstatā darbībai) bija vairāk informācijas nekā šodien. Secināms – aizliegums, jebkura varas izpausme, ierobežojums sekmē tēmas apspriešanu jeb diskursu, jo ietver cilvēka dabisko vajadzību pēc pašcieņas, personības brīvības. Tabu rosina meklēt citādu, visiem pieņemamu vai arī ne visiem saprotamu valodu (bet savējie sapratīs). No tā izriet, ka šķēršļi veicina attīstību, izteiksmību un bagātību vārdu krājumā, izsmalcinātību (uzvedības kultūru), filozofiskās domas un racionālā prāta pilnveidi, veicina māksliniecisko uzplaukumu un pat fenomenu rašanos kultūrā. Jo komplicētāks kļūst diskurss, jo vairāk informācijas un plašāks kļūst izziņas lauks, jo lielāka intelektuālās izvēles brīvība un pašironija, kas ir nobrieduša prāta izpausme.
Kas notiek Latvijā ar diskursu par Eiropas Savienību? Informācijas jūra. Diskurss ir varas akceptēts, taču neformālajā līmenī (tautā) par šo tēmu sarunājas nelabprāt. Parasti saruna pat nesākusies beidzas ar aizbildināšanos, ka šajā jomā nav nekādas skaidrības. Taču pat šāds apgalvojums ir diskursīvs. Tātad skaidrības joprojām nav, kaut jau 20.septembrī jānotiek referendumam, kurā katrs varēs paust attieksmi par to, būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā.
Mēs elpojam un nedomājam par to. Mēs nedomājam katru mīļu brīdi par to, ka mēs vispār domājam. Un vienlaikus prāts darbojas. Pat miegā. Tātad ikviens sevī formulējam viedokli, kas veidojas līdzīgi mozaīkai vai arī piepešā apjausmā. Katram šis process ir citādāks un reizē līdzīgs, jo mēs visi esam tikai cilvēki.
Bailes no citādības, neapmierinātība ar esošo situāciju, zināšanu vai informācijas trūkums – tas viss ir varas vai subjektīvu (iespējams, personisku) apstākļu noteikts ierobežojums. Pat neverbālā (ārpus sarunām) līmenī cilvēki veido emocionālo attieksmi (un tieši tam, šķiet, būs izšķirošā nozīme, nevis prāta līmenī pieņemtam lēmumam) par to, būt vai nebūt man Eiropas Savienībā. Šis jautājums izraisa cilvēkā dabisko ziņkāri. Lai izdzīvotu, cilvēks ir spiests domāt.
