– Esmu nākusi no muižas – svešā sieva, apsēdusies uz sola pie krāsns, turpina teikt, – Vai zini, ka pilsētā par tevi runā briesmu lietas?
14.
– Esmu nākusi no muižas – svešā sieva, apsēdusies uz sola pie krāsns, turpina teikt, – Vai zini, ka pilsētā par tevi runā briesmu lietas?
– Man nav vaļas klausīties pļāpas, – Dārta atteic.
– Tavs puisis – ciemene turpina, kā nesaklausījusi saimnieces atbildi – pa visu miestu palaidis valodas, ka tu viņu bez algas padzinusi un grūtai meitai bērnu izputinājusi.
– Lai tik valodo, kas man, kur maizīte, tur garoza, kur atraitne, tur valodas.
– Tā vis netec! Vai zini, ka Rijnieku Pēteris ir lielākais kroga blūzga? Mūsu barons viņu padzina no muižas par plītēšanu un nagu palaišanu. Un tagad Rijnieks ir matīts kopā ar kādiem burlakām! Par tavām austajām vilnas seģenēm runā visā apkaimē, skaties, ka kādam to neiekārojas dabūt par poļu naudu (šeit – par velti). Dārta par vecās sievas vārdiem aizdomājas un, kad viņa aizgājusi, saka Andai:
– Segas no klēts būs jāpārnes uz māju, un arī labākie audumi…
– Saimniec, bet vai nevajadzētu tos vest pārdot?
– Tagad, vēlu rudenī?! Ceļi lietavās izmēkšķēti , Melnei kumeļš nejaudā vēl tik naski līdzi tecēt…
– Bet ziemu? Nav ne ragavu, ne kas brauc, un tad atkal būs dziļi sniegi, pavasarī agri jāsāk lauku darbi…
– Anda, rimsties! – saimniece pārmetoši apsauc.
– Bet vai nevarētu runāt ar kādu nāburgu saimnieku, lai aizved uz Rīgu segas pārdot? Vai kādam kupcim?… Dārta smagi nopūšas un atmin Kačas vārdus: “Bez vīra būs grūti… , bez vīrieša rokas “Apsītēs” neiztiksi.”
Kādu vakaru rudens dubļi sastingst, un no aukstā vēja sadzītajiem mākoņiem uz zemes sāk klāties vieglas un baltas spilviņas, tās vizuļo un griežas, līdz nokrīt un noklāj stingo zemi baltu. Lai arī aužamais laiks sākas tikai pēc jaunā gada, tomēr Dārta to negaida un jau iesēdusies stellēs auž svītrainu seģeni, – zili, pelēki, balti, brūni un melni dzīpari mijas noteiktām kārtām. Anda vērpdama pa reizei apstādina ratiņu, lai nolūkotu saimnieces darbu.
– Ja tā snigs, tad drīz būs labs kamanu ceļš, – viņa paklusām iesakās.
– Jā,- Dārta atteic – saimnieki varēs braukt uz Rīgu tirgot linus…
Paiet nedēļa, sniegs ir sasnidzis krietnā kārtā, un pa ceļiem uz lielpilsētas pusi šad un tad var matīt raģēs jūgtus zirgus un tajās sēdošus braucējus, kuri brauc uz lielpilsētu tirgoties. Dārta un Anda nokopušas mājas soli atkal sēžas pie saviem vakarēšanas darbiem. Taču nez’ kamdēļ, saimniecei šovakar vērpšana nevedas un adīklis šļūk no rokām, sirdi pārņēmis kāds vēl nejausts, trauksmains nemiers, tāda kā tuvas bēdas jausma. Pret nakti pēkšņi aiz mājas loga top dzirdami skrejoša zirga soļi un ragavu slieču čīkstoņa sniegā. Dārta saraujas, arī Anda tapusi trauksmaina.
– Kas tur varētu būt?! – viņa tramīgi taujā, skatīdamās uz saimnieci.
– Jāiet lūkot.
– Labāk, ne! Ja tie ir burlakas!… Taču saimniece neklausās, apvilkusi silto ģērbu un uzlikusi galvā lielo lakatu, viņa atvelk ārdurvju aizbīdni. Arī meita, apvilkusies siltāka apģērba, bailīgi iet saimniecei līdzi. Mēnesnīcā skaidri samanāms, ka pajūgs piebraukts pie staļļa durvīm,kurā Melne, padzirdusi un saodusi svešu zirgu, tramīgi iezviedzas, arī svešais auzainis atsaucas ķēves zviedzienam. Dārta mana, ka zirgs ir saskriets, no lopiņa ceļas garaiņi un tas trīc no pārpūles un tagad apņemošā aukstuma. Saimniece, ilgi neprātojot, noņem savu plato un bārkšoto lakatu un gādīgi ar to apsedz nodzīto zirgu.
– Saimniec, pavei’ kuražās (ragavas ar uzsietu kulbu) kāds guļ! – Anda paklusām iesaucas. Dārta piegājusi, pārliecas ragavām, kurās var samanīt kāda cilvēka augumu, no viņa krūtīm izlaužas asinsstindzinoši vaidi un nopūtas.
– Dievs, esi žēlīgs! – Anda bailēs izvaid, atkāpdamās no ragavām.
– Nebēdz nu! – saimniece viņai teic, – Palīdzi man viņu ienest kambarī! Dārta paņem svešo zirgu aiz iemauktiem un pieved pie mājas durvīm. Abas sievietes saņēmušas no kuražām braucēju, stīvējoties to iedabū saimes kambarī, kur gādīgi viņu nogulda uz sola.
– Ievedīšu stallī zirgu…
– Nē! Saimniec, labāk es! Man bail še palikt vienai! – Anda izbīlī tec.
– Labi, bet noberz to kārtīgi un sasedz ar abiem zirga deķiem! Redelēs ieliec labā siena, padzirdināsim lopiņu vēlāk… Kad Anda izgājusi, Dārta noskata svešinieku, viņa izskats sievieti izbiedē, vīrieša pierē redzama dziļa, asiņojoša vāts un viņa seja notecējusi asinīm.
