Viņas balss aiztrūkst, viņa atmin Ansi un iedomā, kā būtu, ja viņš būtu ienācis pie Dārtas kā pie “Rotiņu” saimnieces, bagātais Silabriedis Ansi nemaz nebūtu laidis pāri slieksnim.
13.
Viņas balss aiztrūkst, viņa atmin Ansi un iedomā, kā būtu, ja viņš būtu ienācis pie Dārtas kā pie “Rotiņu” saimnieces, bagātais Silabriedis Ansi nemaz nebūtu laidis pāri slieksnim. Ansis! Kur viņš ir tagad?
– Jā, saimniec, – Anda teic, nojautusi, ka Dārta vairs neko neteiks, – Skops viņš esot, tikpat cik “Lēpju” saimnieks. Un tam zaldātam, kuru tu projām neraidīji, Buķiene tai lietainajā vakarā gribēja suņus uzrīdīt!
Mana vecā māte nākdama no laidara, bija noklausījusies, kā saimniece raida zaldātu projām, viņa nogaidīja līdz Buķiene aizcirta mājas durvis un tad nabaga vīra cilvēkam teica, lai iet uz “Apsītēm”, kur laba saimniece, tā viņa projām nedzīšot…
– Tad Kača viņu pie manis bija raidījusi? – Dārta domīgi novelk.
– Nu tak’, mana vecā māte! – Anda attrauc, – Vai ta’ viņa bija slikti darījusi?
– Nē!
Pēteris Andas vairās kā uguns, kad viņa istabā, tad puisis cenšas pamukt ārā. Dārta sētsvidū atvēlusi kubulu, ar nastām sanesusi kāpostus, kuru galvas cietas un lielas un vairāk par septiņām, astoņām nastā neielikt, un ja arī ieliks, tad tikpat nepacels.
– Jālūko tās tepat sagrūst, – viņa teic Andai – ratnīcā patumšs, nevar izmanīt kapājamā smalkuma.
– Saimniec, – no staļļa puses Dārtu sauc Pēteris – Melnei nupat atskries kumeļš! Dārta pametusi kubulu un kāpostgalvas, teciņiem skrien uz stalli. Kad saimniece ieiet stallī, tad viņa redz, ka ķēve jau ir tikusi galā pati saviem spēkiem. Dārtai tik vien atliek, kā kumeļu ar salmu grīstēm kārtīgi noberzt un iztīrīt mazuļa degunu un muti. Pēteris nebija melojis, tūlīt var matīt, ka kumeļš būs sprauns un tā dzīslās kūsā dārgo drēberu (rikšotāju) asinis. Mazā ķēvīte ir tumša ar baltu zvaigzni pierē, un Dārtai tūlīt arī vārds tai padomā – Zvaigznīte. Kamēr saimniece stallī apkopj ķēvi un kumeļu, tikām Anda ņemas sagrūst kāpostus, tas ir smags darbs, veikli cilāt grūžamo un gādāt, lai visas lapas būtu vienādi sagrūstas un sakapātas, lai sānos un apakšā nepaliktu kaceni un veselas lapas. Anda met un kapā , sviedri plūst pār viņas seju , brīžiem viņa ielīkst kubulā tik dziļi, rakņādamās rokām sagrūstajos kāpostos, ka liekas viņas augums tajā zūd. Dārta iznākusi no staļļa, ieskatījusi Andu pie kāpostu kubula, izbailēs iesaucas: – Anda! Vai tu bez prāta esi palikusi?!
Anda atliecas no kubula un ar rokas delmu notrauš sviedrus no pieres.
– Es tik līdzēt… , es tik labu gribēdama – viņa stomās.
– Tā tu nedzimušu bērnu nobeigsi! – Dārta vēl nevar norimt. Paņēmusi grūžamo, saimniece stājas meitas vietā. Jau krēslo, bet Dārta vēl arvien līkņā ap kāpostu kubulu. Piepeši viņa no kūts puses dzird spalgu sievietes kliedzienu.
– Anda! – saimniece iesaucas un teciņiem laižas uz kūts pusi, kur ceļos uz taciņas nometusies, vēderu saķērusi, sakņupusi Anda.
– Laikam pats Dievs šā bērna negribēja, – viņa izvaid.
– Nezaimo! – saimniece dusmīgi izmet.
– Vai viņa mirs? – Pēteris taujā saimniecei, domīgi noskatot gultā gulošo Andu, kuras seja ir nelaiķes bālumā.
– Vai tad tev būs viņas žēl? – Dārta ērcīgi atjautā. Pēteris neko neatbild, tik smagi nopūties iziet no kambara.
– Saimniec, es šā bērna nemaz negribēju, – gurdi pavērusi acu vākus, Anda klusi teic.
– Tad jau tava vēlme ir notikusi, – Dārta atbild un pieceļas no krēsla, lai ietu apdarīt vēl atlikušos vakara darbus.
Dārta pie vakariņām noskata Pēteri, kurš karoti cilā pavisam gausi.
– Kas tad nu, vai būsi slims palicis? – viņa taujā.
– Es rīt iešu prom no “Apsītēm”, – puisis acis nodūris atsaka.
– Ko esi pelnījis, to tev maksāšu…
– Es gribu naudas.
– Bet kad līgām, es tak’ teicu, ka naudas nevarēšu maksāt, – Dārta cieti atsaka.
– Ka ne, ne, citas algas man nevajag! – Pēteris spītīgi atmet. Nākamajā dienā puisis tur vārdu un no “Apsītēm” aiziet.
Anda lēnām atlabst, un nu jau viņa var iet un kopt mājas soli pavisam raiti. Kādu dien’ “Apsītēs” ienāk veca sieva, Dārta viņu nepazīst, taču ciemene tūlīt uzņem valodu: – Šomāt, esmu tālu ceļu nākusi, tamdēļ neraidi vis manis projām! Uzklausi, ko tev teikšu…
– Ko nu mēs te sētsvidū runāsim, nāc vien kambarī!
