Kā bezpalīdzīgi alvas zaldātiņi rindā stājas manas disciplinētās domas. Es pastiepju roku un korekti pavelku sāņus to, kurš spēles priekā atkal nejauši aizķerts, ir atļāvies novērsties no vēlamā virziena.
Kā bezpalīdzīgi alvas zaldātiņi rindā stājas manas disciplinētās domas. Es pastiepju roku un korekti pavelku sāņus to, kurš spēles priekā atkal nejauši aizķerts, ir atļāvies novērsties no vēlamā virziena. Ar vienu pārdomātu kustību es lieku viņam kļūt apzinīgam un mērķtiecīgam, un saprast, ka viņš ir tikai viegli vadāma lelle. Bet vēl kādu citu, kuru apžilbinājis caur logu iekļuvušais saules stars, es vienkārši nosēdinu uz rezervistu soliņa, lai atgūstas. Lai jau pretinieks skraida un tracina, – šajā spēlē uzvarēs apdomīgākais!
Spēles noteikumi ir skarbi, tāpēc uzbrukuma frontē dzīvus palikušos nostādu ierindā, lai skaļi uzsauktu – hip, hip, urrā! Jūs esat uzvarējuši! Šī pasaule vēl pagaidām ir jūsu.
