Cilvēk! Reizēm palūkojies debesīs, kaut darba uz zemes tik daudz.
Cilvēk!
Reizēm palūkojies debesīs,
Kaut darba uz zemes tik daudz,
Tur reizēm šo to var ieraudzīt,
Lai sirsniņā prieks sāktu augt.
Starp drūmajiem lietus mākoņiem
Peld pūkains mākonis balts,
Tas piemiedz ar aci un uzsmaida,
Un līdzi traukties sauc.
Tas aicina atrast zemi to,
Kur baltpūkainie mākoņi valda.
Vai var atrast pasauli šo,
Kur nav ne šaubu, ne maldu?
Tā saviem spēkiem ir jāuzceļ,
Jāieliek savs prieks un smaidu simti,
Īstu pacietību, iejūtību klāt,
Tikai tā var sasniegt balto mākoņvalsti.
Bet līdz tai ir ceļš vēl ļoti, ļoti tāls.
Tādēļ milzu izturību, pacietību,
Sirdskaidrību vajag saglabāt.
