Alūksnes biatlons šogad svin 50

Centis Silerovs: “Sākotnēji mums nebija droša šautuve ar vaļņiem, tādēļ par treniņiem sāka interesēties milicija.”

Par godu biatlona nodaļas piecdesmitgadei C. Silerovam un domubiedriem ir vēlme sarīkot atmiņu pasākumu, un viss pamazām top, jo galu galā tādu nozīmīgu gadskārtu var svinēt visu gadu.

“Gribas sarīkot tādu lielāku atmiņu pasākumu, jo savā laikā notika Latvijas biatlona jubileju pasākumi, un tie bija ļoti vērienīgi. Nozīmīgi, ka pie mums biatlons ir noturējies 50 gadus un pa šo laiku bijuši lieli sasniegumi. Esam tikuši uz Pasaules čempionātiem, Olimpiskajām spēlēm. Būtu skaisti svinīgi atzīmēt, pārrunāt, kā ir veicies pa šiem gadiem, noteikti pieminēt aizsaulē aizgājušos trenerus un pašus biatlonistus, kavēties atmiņās atpūtas vakarā. Varētu izveidot izstādi ar tā laika un mūsdienu sacensību un treniņu inventāru,” stāsta C. Silerovs, aicinot domubiedrus organizēšanas procesā iesaistīties.

Slēpotāji pārtop par biatlonistiem

Centis Silerovs ir viens no pirmajiem Alūksnes biatlonistiem, otrs –
Raimonds Garais no Zeltiņiem, kurš aizdevies mācīties uz Priekuļu tehnikumu, tur sācis trenēties. Abi nejauši satikušies 70. gados vasaras biatlona sacensībās Sumos (Ukrainā). Raimonds bijis junioru grupā, kamēr Centis pirmo gadu startējis vīriešu konkurencē.

“Sporta skolā trenējos slēpošanā pie trenera Harija Vīganta. Vasarā pēc trenera rosinājuma braucām ar smailītēm. Jāsaka, ka smaiļošanā man bija ļoti labs rezultāts. Pēc skolas pabeigšanas saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu mācīties Sporta akadēmijā, un, daudz nedomādams, devos uz Rīgu. 1967. gadā Latvijā biatlons bija ļoti populārs un augstā līmenī, salīdzinot ar Padomju Savienību. Daudzi latvieši bija savienības izlases kandidāti lielo biedrību izlasēs. Latvijā bija kārtīgs biatlona bums, un institūtā es sāku iet uz šaušanas treniņiem, biedrībā “Vārpa” spēru pirmos soļus biatlonā,” stāsta C. Silerovs.

Kad 1971. gadā akadēmija absolvēta, atbilstoši tā laika sistēmai, kad darbā iecēla ar nosūtījumiem, bijis darbinieka pieprasījums no Alūksnes.

“Alūksnē vēl biatlona nebija, bija slēpošanas grupa. Mani iesauca armijā, sporta bataljonā, tur pavadīju gadu, pēc tam līdz 1975. gadam aktīvi sportoju, starp nometnēm braucu uz mājām un trenēju audzēkņus. Bija piedāvājums no sporta biedrības “Dinamo”, ko pieņēmu un tur varēju trenēties. Apgādāja ar inventāru, pa vidam varēju pastrādāt un saņemt algu,” par trenera darba gaitu pirmsākumiem stāsta C. Silerovs.

Pirmie treniņi – Melnumā

Aptuveni 1973. gadā caur sporta biedrību saņemtas pirmās mazkalibra šautenes “TOZ – 8/12”, kuras Alūksnes sporta skola sāka pielāgot biatlona vajadzībām. “Pirmais treniņš notika 1973. gada maijā tagadējā peldvietā “Melnums”, kur republikas milicijas daudzcīņas sacīkšu vajadzībām bija izveidota maza 50 metru šautuve. No sporta skolas, kas, šķiet, toreiz bija Blaumaņa ielā, kājām devāmies turp un aizvadījām pirmo treniņu. Sporta skolā bija slēpošanas grupa ar ļoti labiem rezultātiem, to mazliet samazināja un izveidoja biatlona nodaļu. Tajā pieņēmām audzēkņus arī no citām nodaļām, savācās aptuveni 15 jauno biatlonistu, un bija mums kādas sešas šautenes. Daži pirmie šaušanas treniņi notika “Melnumā”, pēc tam pārcēlāmies uz Dores muižu. Tur vienkārši izvēlējāmies vietu pret kalnu un trenējāmies šaušanā. Nebija gan īsti laba vieta, jo šāvām slīpumā. Ziemā, kad notika sacensības, šautuve bija citur, mežiņā pret lielāku kalnu izvēlēta vieta, bet starts tolaik bija Dores muižā. Sākām trenēties ar “TOZ” šautenēm, kuras lādējās ar vienu patronu, tās tika speciāli pielāgotas biatlonam ar rokas siksnām,” stāsta treneris

Ar pašu pielāgotām šautenēm

Ar inventāra pielāgošanu bija jātiek galā pašiem. “Mums “VEF’ā” bija savs meistars Jānis Bērziņš, kurš laidē izkala vietas stiprinājumiem rokas un plecu siksnām, kurām paši taisījām spilventiņus atbalstam pret muguru. Man pašam bija īsta biatlona šautene, pēc tās kopējām pārējās. Manai bija lielais kalibrs 7,62, un vīri no sākuma ar to šāva pa 150 metru tālajiem mērķiem. Ļoti palīdzēja Raitis Salaks, kuram bija pazīstami vīri “VEF’ā”. Viņi mums taisīja šauteņu laides un citas lietas, smejos, ka vairāk nodarbojās ar saimnieciskām lietām. Tajā laikā biatlonā uz palikšanu ienāca mazkalibra šautenes un 50 metru attālums līdz mērķim. Domāju, ka kopš tiem laikiem gan mērķa izmērs, gan attālums nav mainījies. Tolaik mērķi bija no papīra, tāpat kā tagad – guļus bija jātrāpa mazākā aplī, kamēr stāvus lielākā aplī, katra mērķim garām raidīta lode bija plus viena minūte rezultātam. Stafetēs bija interesantāk, finiera plāksnē pēc izmēriem izgrieza apļus, pūta balonus un lika iekšā. Vēlāk tos nomainīja šķīvīši un beigās metāla konstrukcijas,” biatlona evolūciju atminas C. Silerovs.

Izskolojis 40 sportistu

Trenera C. Silerova prombūtnē kā otrais treneris darbojies Raitis Salaks. Vairāk ar slēpotājiem strādājis Mārtiņš Biezais. Centis kopš 1975. gada vairs nesportojis un strādājis tikai par biatlona treneri līdz 1980. gadam, kad uzaicināts strādāt uz sporta komiteju.

Trenerim atmiņā palikuši audzēkņi – Kārlis Bībers, Ansis Klasmanis, Ainārs Horns, Andis Hofmanis, Valdis Zvejnieks, Ivars Jermacāns, Agris Zvejnieks, Igors Kronbergs, Mārtiņš Mintāls, Arkādijs Bondarevs, Valdis Bērziņš, Sergejs Sverčkovs… Protams, bijuši citi, kuri vēl jāapzina un jāaicina uz svinīgo pasākumu. Uzvārdu sarakstu aicināti papildināt arī laikabiedri.

Treneris lēš, ka viņa vadībā biatlona nodaļu absolvējuši apmēram 40 sportistu.

“Daži bija ļoti perspektīvi puiši, kuri gan nekļuva par sportistiem, jo dzīve iegriezusies savādāk. Taču par pēctecību nevar sūdzēties – uz sporta institūtu aizgājuši un par biatlona treneriem kļuva Kārlis Bībers, Valdis Bērziņš, Ivars Jermacāns, Sergejs Sverčkovs. “Kā jau puišiem, visiem gribējies pašaudīties, interesentu bija daudz, bet, kad sākās nopietni treniņi, tukššaušanas, lai sajustu šauteni, skriešana, – daudzi pārtrauca trenēties. Bija arī tādi, kuriem, kā varēju novērtēt, nebija labu fizisko dotību un lielu sasniegumu, bet prom neviens netika dzīts, ja vien patika trenēties. Atbalstīju katru. Kam labāk padevās, tie gāja uz rezultātu,” stāsta treneris.

Pārsvarā alūksnieši

Biatlona nodaļas audzēkņu rezultātus C. Silerovs vērtē kā labus. Nebijuši pirmie, bet par trijnieku Latvijas mērogā vienmēr cīnīju-
šies. Esot pat komandu cīņās izdevies kāpt uz augstākā goda pjedestāla pakāpiena. Lielākie konkurenti bijuši madonieši, Talsi, divas Rīgas sporta skolas. PSRS izlasi tajos gados pārstāvējuši divi latvieši, un varēja teikt, ka ziemā biatlons bija viens no galvenajiem sporta veidiem. Toreiz sacensībās piedalījies ļoti daudz dalībnieku, uz tolaik populāro laikraksta “Oktobra Karoga” kausa izcīņu ielūgts ierobežots skaits komandu – aptuveni četras Latvijas un četras Igaunijas. Zīmīgi, ka trenējušies tikai puiši, pirms 1980. gada sākušas trenēties arī meitenes, – nākusi Gundega Sināte (tagad Andersone), māsa trenējusies pie Mārtiņa Biezā. Audzēkņi pārsvarā bija alūksnieši, jo tajā laikā izbraukāt no citām vietām bijis grūti.

Inventāra evolūcija

Atceroties pirmsākumus, C. Silerovs stāsta, ka biatlona trases sākumā veidotas vienkārši, iemīdot ar slēpēm, savukārt 70. gadu beigās parādījušies sniega motocikli, ar kuriem iespiestas trases un ievilktas špūres. Slēpojuši tikai klasiskajā stilā. “Tajā laikā bija tikai koka slēpes, zābaki/kurpes ar četru nagliņu stiprinājumu un bambusa nūjas, kas bijušas ļoti iecienītas sportistu vidū, vēlāk parādījās tā saucamās “konusenes” – metāla nūjas. Ar laiku varēja dabūt jau labākas slēpošanas kurpes ar stiprinājumiem. Sporta skolā aktīva sagādniece bija Alīda Kronberga, un audzēkņi tika nodrošināti ar slēpēm, nūjām, zābakiem, turklāt Alūksnes izlasei bija “Dinamo” tērpi,” stāsta treneris.

Treniņi, kā jau minēts, notika pie peldētavas “Melnums”, pēc tam pārcēlušies uz Dores muižu, tad –
uz “Luguzīti”. Tur lieliskā vietā bijusi šautuve (tagad televīzijas torņa apkārtne). Sacensībās starts un finišs – pie Alūksnes vidusskolas. Tur trenējoties pavadīti vairāki gadi. “Sākotnēji mums nebija droša šautuve ar vaļņiem, tādēļ par treniņiem sāka interesēties milicija. Nācās pārcelties. Gribējām atgriezties Dores muižā, bet ierādīja “Mežiniekus”, kas pašiem sportistiem īsti nepatika, taču ko darīt – attīrī-
jām no krūmiem un izveidojām šautuvi. Kopā ar Raiti Salaku izdomājām, ka vajadzīga mājiņa, no kuras varētu lietus laikā šaut. Raitis atrada materiālus, un tapusi mājiņa ar četriem logiem, par kuriem šāvuši gan guļus, gan stāvus. Tā bija arī lieliska vieta, kur siltumā pārģērbties. Mājiņa nokalpojusi ilgu mūžu, un līdz ar šautuves palielināšanu tika nojaukta. Apmēram šajā laikā arī es pārtraucu trenera karjeru,” stāsta C. Silerovs.

Maziem solīšiem uz priekšu

Darbs pie šautuves uzlabošanas turpinājies. Tā piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, rakta blindāža, lai varētu mainīt mērķus. Tā gan izrakta un sataisīta, bet purvainā vietā nekas labs nav sanācis, bet arī parādījušies dzelzs konstrukcijas mērķi, tādēļ blindāža nolīdzināta un sakārtots kalns. Vienā aprīļa talkā izgriezti krūmi un tapis stāvlaukums. Sākta veidot trase, pie tās tapšanas daudz palīdzējis Valdis Bērziņš. Izgriezts mežs un gruntēti ceļi, beigās noasfaltēti. “Uz to brīdi trase bija ļoti konkurētspējī-
ga un atbilstoša treniņiem un sacensībām. Bet ar laiku, uzlabojoties inventāram, lielā virāža palika “muzejā”, jo ar rolleriem braukt tur bija bīstami.

“Uzskatu, ka “Mežiniekos” nav īsti piemērots reljefs, ar to pietiek jauniešiem un treniņiem, bet pieaugušajiem un augstas klases sacensī-
bām ir vajadzīgi garāki kāpumi un stāvāki nobraucieni. Cerīgi, ka pašvaldība sola ar maziem solīšiem realizēt jauno projektu, tādēļ cerēsim, ka nākamā biatlonistu paaudze varēs trenēties mūsdienīgā trasē un apstākļos,” saka C. Silerovs.