20.gadsimta sākumā centrālajās bankās bija lieli zelta krājumi, jo tolaik gandrīz visas pasaules valūtas bija piesaistītas zeltam un nodrošinātas ar zelta rezervēm.
20.gadsimta sākumā centrālajās bankās bija lieli zelta krājumi, jo tolaik gandrīz visas pasaules valūtas bija piesaistītas zeltam un nodrošinātas ar zelta rezervēm.
Tā kā vēl nebija izveidojies attīstīts starptautiskais finanšu tirgus, nebija izdevīgi veikt maksājumus ar ārvalstīm vietējā valūtā. Tādējādi zelts noderēja kā starptautisks maksājumu līdzeklis.
Trīsdesmito gadu vidū tā saucamo zelta standartu atcēla un situācija mainījās. Taču daudzas centrālās bankas zeltu paturēja. Dažas valstis turpināja pirkt un pārdot nacionālo valūtu par zeltu. Pēdējā bija ASV, kas to pārtrauca 1971.gadā. Zelts daļēji zaudēja savu nozīmi kā valūtas segums.
Kā Latvija ieguva zelta rezerves?
1918.gada 18.novembrī Latvija proklamēja savu neatkarību, bet iedzīvotājiem nebija uzticības drīz tapušajai jaunajai naudai – Latvijas rublim. Tāpēc bija nepieciešams nodrošināt naudas segumu ar zelta rezervēm. Latvijas valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas, lai palīdzētu valstij. 1920.gada 20.martā tika nodibināts Zelta fonds, kas pārņēma saziedotās vērtības un turpināja vākt jaunas. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā radīja Latvijas pirmās zelta rezerves. Lai gan sākotnēji tām nebija lielas nozīmes naudas stabilitātes nodrošināšanā, jo ekonomisku cēloņu dēļ naudas vērtība kritās, turpmākajos gados zelts noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.
Kā Latvija atguva savu zeltu?
1939.gada 31.decembrī Latvijas Bankas zelta kopējā vērtība bija 71,1 milj. latu. Bankai piederēja zelts 42,9 milj. latu un valstij – 28,2 milj. latu vērtībā. 1940.gada oktobrī Latvijas Bankas aktīvus un pasīvus pārņēma PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris, kura bilancē 1940.gada 31.decembrī fiksētas zelta rezerves 72.2 milj. rubļu vērtībā.
1940. gada beigās no Latvijas zelta kopējā daudzuma ārvalstu bankās bija deponēti 10 607,2 kg (62,7 milj. rubļu vērtībā), bet Rīgā -1 604,3 kilogrami zelta (9,5 milj. rubļu vērtībā).
Ārvalstīs zelts bija izvietots Francijas Bankā, Anglijas Bankā, ASV Centrālajā Bbnkā (Federālo rezervju sistēma) un Starptautisko norēķinu bankā Šveicē. Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 4.martā pieņemto lēmumu “Par 1922.gadā dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu” Latvijas Bankai uzdeva pārņemt savā bilancē gan Latvijas Bankai, gan Finanšu ministrijai līdz 1940.gadam piederējušo zeltu un citas vērtības ārvalstīs.
Zelta atgūšana ilga vairākus gadus. Francijas Banka 1991. gada 22.novembrī, Latvijas Bankas prezidentam klātesot, svinīgi nodeva Latvijas Bankai pirms Otrā pasaules kara noguldīto Latvijas zeltu. Vēlāk Latvija pārņēma Šveices Starptautisko norēķinu bankā esošo zeltu. 1992.gada 17.novembrī tika atgūta lielākā daļa ASV Federālo rezervju sistēmā esošā zelta. Daļa zelta tur palika iesaldēta līdz 1994.gada maijam.
1993.gada 19.martā Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā parakstīja līgumu par to, ka Lielbritānijas valdība nodod Latvijai piederošo zeltu Latvijas Bankai. 1993. gada 31.martā zeltu ieskaitīja Latvijas Bankas kontā Anglijas Bankā.
Kur glabājas Latvijas Bankas zelts?
Latvijas Bankas zelts glabājas Lielbritānijas un Šveices bankās. Tā kopējais daudzums ir 7,7 tonnas. Zelta vērtība latu izteiksmē svārstās atkarībā no zelta cenas pasaules finanšu tirgos un lata vērtības attiecībā pret ASV dolāru. Piemēram, 2003.gada janvāra sākumā Latvijas Bankas zelta tirgus vērtība bija aptuveni 51 milj. latu.
