Māte, redzot dēla nelaimi, skrien, vai bez elpas palikdama, uz to vietu, kur upe met asu līkumu, tur tās plūdums pat palu laikā nedaudz pierimst.
3.
Māte, redzot dēla nelaimi, skrien, vai bez elpas palikdama, uz to vietu, kur upe met asu līkumu, tur tās plūdums pat palu laikā nedaudz pierimst. Dārta mana, ka Indriķa galva brīžiem parādās, brīžiem pazūd zem ūdens. Kā paša Dieva nolikta upes malā guļ prāva egles kārts, kuru sieviete satver un sniedz no krasta upē, kur jau redzama tuvojas dēla galva. Un, kaut arī puika ir apstulbis, pārbijies un ledaino ūdeni sarijies, tomēr viņš jauš mātes domu un pēdējiem spēkiem, krampjainu, slīkstoša cilvēka tvērienu pieķeras kārtij.
Izvilkts krastā puika trīc un klabina zobus. Dārta gandrīz raušus norauj bērna slapjo drēbju kārtu, tad ietin dēla augumu savā siltajā un platajā plecu lakatā, lai nestu viņu uz mājām.
***
Sadugusi Dārta sēž pie Indriķa gultas, kurš karstumos murgo un lūko nospert segu,ar kuru apsegts. Sievietes sirds saraujas kamolā, dzirdot dēlu pusnemaņā saucot pēc tēva, viņa nespēj sev piedot, ka neatturēja Indriķi no gājiena uz upi.
Upe! Šī upe jau laupīja viņas Jēkabu! Vai arī dēlu tā viņai atņems?! Upe gulēja kā lāsts sievietes apziņā.
Un netīši viņa atmin savu kāzu dienu; kad Dārta un Jēkabs bija salaulājušies, tad, nākdami laukā no baznīcas, pie tās durvīm viņi samanīja vecu un noskrandušu ubagu. Lai arī nabags bija novārdzis un ģērbts skrandās, tomēr Dārta tūlīt matīja diedelnieka svešādo acu zvīļu, likās, ka viņš saskata jaunā pāra dvēseles. Ņemot līgavas sniegto naudas gabalu, ubags saņēma viņas roku, Dārtai vēl tagad ausīs skan nabaga teiktais: “Sargi savu vīru un nākamo bērnu no ūdens!”
Jēkabs par veča vārdiem tik pasmēja un jaunajai sievai pastāstīja, ka diedelnieks ir kāds izdienējis cara zaldāts, kurš savus gadus nokalpojis, pārnācis dzimtajā pusē, nevienu no radiem dzīvu nesaticis un, darbu nekur nevarēdams nolīgt, sācis klimst un diedelēt, ar laiku tapdams jocīgs prātā.
Dārtu no atmiņām iztraucē skaņš klauvējiens pie durvīm, viņa satrūkusies uz tām paskatās, tad gausi pieceļas un iet, lai izzinātu, kas ir vēlais nācējs. Taujāta atbild spēcīga un skanīga vīrieša balss.
Dārta kā minstinoties atvelk durvju aizbīdni un atdara vēlajam ciemiņam durvis. Uz sliekšņa stāv vīrietis. Brīdi saimniece apjūk, jo viņa drēbju kārta liekas neierasta. Dārta dzird, ka laukā līst lietus, un redz, ka no vīrieša izlijušā ģērba pil ūdens.
– Vai varētu pie jums lūgt nakts vietu? – vīrietis jautā, – biju nodomājis līdz tumsai tikt pilsētā, bet…
– Vai kāds misēklis? – Dārta pārtrauc.
– Kā lai saka? Biju pārvērtējis savus spēkus, lietavas un nakts melnums mani apsteidza nelaikā.
