Kad visi dzīves pulksteņi tikšķ

Ielūkojoties mājas lapā “Worldlifeexpectancy.com”, kur cilvēki visā pasaulē var vairāk uzzināt par veselību viņu dzīvesvietā un visā pasaulē, var iepazīt katras valsts iedzīvotāju biežākās saslimšanas un to reitingu pasaulē. Latvija ir pirmajā vietā C hepatīta izplatībā. Tā ir infekcija injicējamo narkotiku lietotāju un ar tiem saistīto personu vidē. Kopš 2016. gada 1. janvāra hroniska C hepatīta ārstēšanu 100 % apmērā kompensē valsts. Šobrīd kompensācijai ir vairāki ierobežojumi, tādēļ, ar vairāk nekā 13 600 iedzīvotāju parakstīto iniciatīvu, sabiedriskā bezpeļņas organizācija “Hepatīta biedrība” un Latvijas Infektologu, hepatologu un HIV/AIDS speciālistu asociācija arvien turpina cīnīties par medikamentu labāku pieejamību, lai sasniegtu Pasaules Veselības organizācijas nosprausto mērķi – līdz 2030. gadam izskaust C hepatītu kā nopietnu draudu iedzīvotāju veselībai. Trešo vietu dala olnīcu vēzis un sirds saslimšanas. Ceturto vietu ieņem aizkuņģa dziedzera vēzis, bet alkohola izraisītu nāves gadījumu ziņā Latvija ierindojas devītajā vietā.

Lai arī varētu šķist, ka turpināšu aprakstu par veselību vai valsts veselības sistēmas kļūdām, es gribu pievērsties pavisam kam citam. Es gribu pievērsties dzīvei un tam, ko mēs no šīs dzīves vēlamies. Angļu valodā ir tāds spēcīgs vārds “legacy”. Latviski gan tas tulkojams kā mantojums. Kas ir tas mantojums, kuru mēs aiz sevis vēlamies atstāt? Man agrāk šķita svarīgi būt populārai, bet tad šo vēlmi nomainīja vēlme būt labam cilvēkam. Šo vēlmi aizvien vairāk nomaina vēlme būt patiesai un atstāt savā bērnā vērtības, kuras es savā dzīvē esmu krājusi vai mācījusies ilgus gadus. Bet ko gan īsti nozīmē nodzīvot laimīgu un piepildītu dzīvi? Es atceros, kā dzimšanas dienās esmu saņēmusi vēlējumu – sieviešu laimi, kad man vēl nebija puiša un bērna. Tagad man ir bērns un esmu tiešām piepildīta, bet kā būtu, ja man nevarētu būt bērnu vai es izvēlētos nelaist pasaulē bērnus? Es nevaru aizmirst to toni, kuru dzirdējusi ikviena “tavs dabīgais pulkstenis jau tikšķ” sieviete, kad viņai žēli tiek atgādināts, ka bez bērniem jau īsti nav dzīve. Kas tad ir piepildīta dzīve? Te mēs vērtējam katrs pēc savas mērlentes, bet varbūt būtu laiks šo mērlenti izmest pavisam? Man nav tiesību spriest par cita laimi, izrietot no savas pozīcijas. Es varu spriest tikai par savējo, pat ne par savas meitas laimi. Es varu radīt apstākļus, bet viņu laimīgu var darīt pavisam kas cits, nekā tas, kas dara laimīgu mani. Mums katram pasaulē jāatstāj savas pēdas, un bieži vien mums apkārt ir daudzas pasaules – mūsu līdzcilvēki. Katra diena ir iespēja saslimt, nokļūt kādos nelāgos reitingos, tāpēc būsim atbildīgi pret savu veselību un izbaudīsim katru dienu, jo nezinām, ko nesīs nākamā.