Visapkārt mežs – kā mūžība…
Visapkārt mežs – kā mūžība…
Es minu siltu, sūnām apaugušu taku,
Kas vijas kalnup, lejup dzidram strautam blakus…
Ai, tālā bērnība,
Vai tu starp kokiem paslēpes man spēlē?
Vai toreiz zināji, ko liktenis man vēlēs?
Nē! Mīļā bērnība –
Neko tā nezināja – tikai egļu šalkas
Un stāvā kalna galā balto bērzu alkas
Pēc tālumiem, pēc mūžam dzīvinošā malka,
Līdz pati sirdī tapu mūžam zaļa šalka –
Cik daudz ir malkas!
Degtu ugunskuri…
Un mežam cauri skrietu kailu vēju
auri…
Bet zaļais mežs – tā mūžība,
Kam Dieva mīlestībā dota dzīvība.
Es arī jūtos daļa Dieva mīlestībā,
Un mūžam zaļo mežu šalku atvērtībā.
