Turpinās karš, un neatslābst palīdzība

Ukrainiete Anna Donets ar vīru un četrgadīgo dēlu, karam Ukrainā sākoties, Alūksnē ieradās no Harkivas pilsētas. Viņa no kara šausmām bēga uzreiz pēc tam, kad divas nedēļas bija nodzīvojusi mājas pagrabā. Lai arī patvēruma meklētāju plūsma kopš kara sākuma pašlaik ir izteikti samazinājusies, tā turpinās, un kara bēgļiem izaicinājumu netrūkst. Neskatoties uz tiem, viņi ir integrējušies vietējā kopienā un ir pateicīgi ikvienam Alūksnes novada iedzīvotājam par atbalstu un sapratni.

“Kad 2022. gada 24. februārī sākās karš, mēs gulējām. Atskanēja spēcīgi sprādzieni - pamodos pirmā un pamodināju savu vīru. Elektrības vairs nebija, tumsā sākām vākt mantas, ģērbt guļošo bērnu (mūsu dēlam tajā laikā bija trīs gadi) un pārcēlāmies uz pagrabu. Tas viss notika kā sapnī, līdz pēdējam brīdim es negribēju ticēt, ka ir sācies karš, bet, kad mums pāri lidoja lidmašīnas un dārdēja sprādzieni, es apsedzu bērnu ar savu augumu un lūdzos ar ikonu rokās, vienkārši lūdzos, jo citu neko nevarēju darīt.” Pēc divām nedēļām, kuras tika nodzīvotas pagrabā, Anna dzirdēja, ka daudzi viņas ģimenes draugi sākuši braukt uz Krieviju. Kā zināms, tolaik Harkiva bija okupēta un varēja braukt tikai vienā virzienā. “Arī mēs nolēmām braukt prom. Daudzi mūsu draugi devās uz Latviju, un arī mēs nolēmām sekot viņu piemēram. Neplānoti un nejauši nonācām Alūksnes pilsētā kopmītnēs Glika ielā 13 un palikām tur pāris mēnešus. Pēc tam atradām dzīvokli, kuru īrēt. Pāvels Čornijs, kurš nu jau kļuvis par mūsu draugu, palīdzēja atrast mājokli. Tagad dzīvojam Alūksnē, un es turpinu strādāt par skolotāju attālināti mūsu ukraiņu skolā. Diemžēl skolas ēka tika sabombardēta, pilsēta joprojām katru dienu tiek apšaudīta, bet mēs lūdzam augstākos spēkus un ceram uz to labāko,” stāsta Anna.