Patīkami, ka iepazīties ar rajonu brauc ministri, Saeimas deputāti un citas augstas amatpersonas, jo labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtkārt dzirdēt. Patīkami, ka radām viņiem iespēju iepazīties ar labāko, kas ir rajonā un pilsētā.
Patīkami, ka iepazīties ar rajonu brauc ministri, Saeimas deputāti un citas augstas amatpersonas, jo labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtkārt dzirdēt. Patīkami, ka radām viņiem iespēju iepazīties ar labāko, kas ir rajonā un pilsētā. Piemēram, ar labāko mācību iestādi, uzņēmumu, iestādi un tamlīdzīgi. Tā ir nerakstīta likumsakarība, ka arī tad, kad mājās ierodas viesi, viņiem stāstām par labām lietām, noklusējot neveiksmes un nepadarītos darbus.
Pilsētu apmeklē ministre, kuras dienas darba kārtība bija saplānota pa stundām un pat minūtēm. Līdzīgi notiek arī tad, kad ciemos ierodas citas amatpersonas. Neesmu painteresējusies, kādiem principiem pakārtota dienas kārtība, bet saprotu, ka tajā noteikts laiks paredzēts konkrēta uzņēmuma vai iestādes apmeklējumam. Šoreiz tā bija viena no bibliotēkām, kas pelnīti izvirzījusies Latvijas labāko bibliotēku skaitā. Ministrei bija paredzēta arī stundu ilga tikšanās ar rajona kultūras darbiniekiem un pašvaldību vadītājiem. Diemžēl – tikai stundu.
Man kārtējo reizi radās jautājums, kāpēc tad, kad uz sarunu ar augstām amatpersonām aicināti vadītāji no rajona pagastu iestādēm, abpusējai diskusijai atvēlēta tikai stunda, kuras laikā apmēram
20 minūtes vispārēju ministrijas nostāju, kas vairāk vai mazāk ir zināma, pauž amatpersona, bet atlikušajās 30 minūtēs auditorijai labākajā gadījumā izdodas uzdot divus jautājumus. Manuprāt, tā ir kā īslaicīga gleznas apskate, kuras centrālais tēls ir amatpersona. Labi, ja tā spēj izraisīt emocijas, bet – ja nespēj?
Uzskatu, ka mazās lauku bibliotēkas vai tautas nama vadītājs, kurš atbraucis uz tikšanos no attālākā rajona pagasta, tam tērējot visu dienu, ir pelnījis vairāk laika – veltīta viņa problēmām. Varbūt ir lietderīgi apmeklēt arī kādu lauku tautas namu, lai Rīgas viesi rastu patieso priekšstatu par to, kā tas ar minimāliem līdzekļiem spēj pastāvēt. Pretējā gadījumā rodas iespaids, ka ministriem šie izbraukumi kalpo kā svaiga lauku gaisa ieelpošanas iespējas.
Diemžēl arī mobilos telefonus pirms sanāksmēm vai nu neprotam izslēgt, vai aizmirstam to izdarīt. Tie iezvanās visnepiemērotākajā laikā, traucējot ne tikai runātājam, bet izraisot neapmierinātību arī pārējā auditorijā un radot stresu īpašniekam. Ja izdodas neatlaidīgo zvanītāju ātri sameklēt kabatā vai rokassomā un apslāpēt tā zvanu – viss kārtībā. Sliktāk, ja cilvēks atļaujas pasākuma laikā atbildēt, neuzskatot par vajadzīgu iziet no telpas. It kā nekas ārkārtējs tas nav, tomēr liecina par cilvēka kultūras līmeni.
