– Ir, ir gana, taču visam savs laiks. Jūs esat jauna un trauksmaina, jūs nevarat pārdzīvot netaisnību, bet, es vēlreiz atkārtoju – vēl nav tas īstais laiks.
– Ir, ir gana, taču visam savs laiks. Jūs esat jauna un trauksmaina, jūs nevarat pārdzīvot netaisnību, bet, es vēlreiz atkārtoju – vēl nav tas īstais laiks. Vēl nedaudz izturības un pacietības! Bet tagad teikšu vēl ko, ir ieradies jūsu tēvs, viņš ļoti vēlas, lai jūs atgrieztos mājās.
– Un salaulājos ar puisi, kurš pēdas “ieziedis ar zaķa taukiem!” – Zelma vairs nevalda pār sevi.
Viņa redz Ēķa ūsās pavīdam piekrītošu smaidu.
– Es jums šai jautājumā neko nevaru ieteikt vai pavēlēt, – pulkvedis saka un iziet pa durvīm, aiz kurām jau gaida Veiriņš. Viņš, ienācis telpā, nesasveicinājies uzrunā Zelmu!
– Tev jābrauc uz mājām! “Pakalni” nevar palikt bez saimniekiem!
– Tu esi gluži traks palicis ar “Pakalnu” saimniecību! Vai tu neredzi, kas notiek apkārt?! Tagad…
– Tagad?! Tagad tu ar savu garo mēli esi jau pietiekami sarunājusi. Tu brauksi man līdzi uz mājām.
– Un precēsi brašo zaķpastalu Krišu! – Zelma kā mēdot dusmās jau izbļauj. Veiriņš piesarkst:
– Erna tevi ir izlaidusi, bet nu gan, meža zemenīt, tev būs jāklausa tēvs. Veiriņš nekad ar vārdiem nav mētājies! Tūlīt ej kravāties, es vēl nokārtošu kādas darīšanas!
Taču Zelma nekravā mantas, lai brauktu līdzi tēvam, bet gan lai rastu mieru no tēva uzbāzīgās domas par viņas atgriešanos Pakalnos. Zelma bija dzirdējusi par vientuļo mežsarga māju tālajā mežā aiz purva un nolēma to uzmeklēt. Zelmas smadzenēs arvien vēl kaisa doma par Robertu. Kur viņš ir tagad? Roberts nav Krišs, kurš gaidīs, kad citi atbrīvos viņa Kurzemi.
* * *
Zelma palūkojusies uz aizmigušo Robertu, tāpat kā bērnībā noglāsta viņa pāragri nosirmojušos matus, arī Roberta ūsās ir ievizējušies daži sirmi pavedieni. Viņa ar lūpām viegli pieplok Roberta vaigam, kuru sedz bārdas rugāji, – tas vairs nav tik maigs kā bērnībā. Vai Roberts spēs atgūt dzirdi un runas spējas? Zelma, strādājot par žēlsirdīgo māsu, ir redzējusi, ka cilvēks pēc kontūzijas uzvedībā pārvēršas tik ļoti, ka pat viņa māte nespēj savu dēlu pazīt…
Iet laiks. Oktobri nomaina novembris, peļķēm pārvelkas trauslas ledus kārtiņas, šad un tad debesīs pavirmo pa kādai sniegpārsliņai, kas vēsta par ziemas sākumu.
Roberts ir nedaudz atlabis, viņš saprot, ko Zelma viņam saka, taču pats vēl nespēj ne lāgā dzirdēt, ne runāt, un tomēr viņa acīs Zelma arvien biežāk ievēro jau “Pakalnos” redzēto nebēdnīgo dzirkstelīti. Kādu rītu Zelma, kopjot savu dārgumu,- divas kaziņas, mana, ka kūtiņā lēniem un mazliet bikliem soļiem ienāk Roberts.
– Z-e-l-m-a… – viņš ar piepūli izdveš.
Zelma kā dzelta pagriežas pret Robertu. Viņš ir pienācis pavisam klāt un viegli savas rokas apliek Zelmas pleciem. Zelma apskauj Roberta kaklu un cieši pieglauž galvu viņa krūtīm.
– Robert, mans mīļais, mans labais… – viņa klusu čukst un jūt, ka sāļas asaras rit pār viņas vaigiem, bet Roberta satrauktā elpa nožāvē Zelmas asaras tāpat kā siltais pavasara vējš pavasarī nožāvē uz laukiem lielās ziemas sniega atstātās lāmas.
