Latvietis ir darbīgs, pazemīgs, godīgs

Latvija ir hokeja valsts ar skaistiem mežiem, kuros aug ogas un sēnes. Latvija garšo pēc rupjmaizes, vislabāk ar ķiplokiem, kas auguši pašu uzraktajās dobēs, ravēti un laistīti laukos. Latvijas skaņa ir putnu dziesmas – dzeguzes kūkošana, dzeņa kalšana, strazdu čivināšana. Latvija ir valsts, kur varam dzīvot mierīgi. Pie mums nav kara kā Ukrainā, un mūs sargā karavīri. Tāda Latvija ir manu bērnu acīm. Vienkārša, patiesa, skaista, un par to viņi runā ar lielu mīļumu.

Kad jautājumu, kāda ir tava Latvija, uzdod pieaugušajam, atbildes ir pavisam citas. Ar rūgtumu, ar raizēm par ikdienas dzīvi un iztikšanas iespējām, nejēdzīgiem likumiem un nodokļiem, sliktiem ceļiem, izsaimniekotiem mežiem, pamestām ēkām, tukšiem ciemiem un tikpat tukšiem pašvaldību budžetiem. Pie sliktās dzīves vainīga valdība – gan vietējie, gan valsts, ne iepriekšējie, ne tagadējie nav savā vietā un nav strādājuši cilvēku interesēs. Ārsti neārstē, policisti neatklāj, skolotāji neiemāca, sētnieki nenotīra, žurnālisti neuzraksta. Visi ir slikti un visu dara nepareizi, izņemot… mani pašu – latvieti, kurš labākajā gadījumā apkopj savu sētu, apzinīgi dodas uz darbu, ik pēc dažiem gadiem izpilda pienākumu, aizejot līdz vēlēšanu urnai. Tas arī ir viss. Citu opciju, kā mainām un ietekmējam lietas savā valstī, nav. Jā, vēl notiek iedzīvotāju sapulces, kur runātājus uzklausa, bet ne vienmēr seko rīcība. Visa rezultātā ir neuzticēšanās pārvaldei. Kad lietas pavisam nokaitētas, atliek ķerties pie parakstu vākšanas visādos formātos. Var piketēt un protestēt, bet tas latviešiem īsti nav asinīs, un pēc tā dēvētajiem 13. janvāra grautiņiem tāda nelaba pēcgarša. Iedzīvotāju līdzdalības likums ir izstrādāts un izdots, bet šobrīd vēl nedarbojas.

Tomēr ir reizes, kad izslienamies staltāk un ar lielu lepnumu pie krūtīm liekam sarkanbaltsarkano karodziņu. Tie ir valsts svētki. Lāčplēša diena 11. novembrī un Latvijas dzimšanas diena 18. novembrī. Tad esam patriotiski un atzīstam, ka tomēr mīlam savu Latviju. Lai kāda tā būtu, tomēr tā ir mūsējā. Kaut uz brīdi aizmirstas visas nebūšanas, strīdi un kašķi, nepareizie likumi un spējam būt vienoti! Kad, rakstot šo sleju, joka pēc uzdevu jautājumus “kāds ir latvietis” modernajam un šobrīd vēl svešajam mākslīgajam intelektam, atbilde pozitīvā ziņā mani pārsteidza: “Latvietis ir darbīgs, pazemīgs, godīgs, mīl dabu un savu zemi. Latvieši ir patriotiski un lepni par savu valsti.” Nevar nepiekrist. Latvija esam mēs paši! Saules mūžu Latvijai!