Domāju, ne viens vien alūksnietis, pagājušās nedēļas nogalē verot vaļā Latvijas līmeņa ziņu portālus vai lasot preses izdevumu, sajūsmā iekliedzās – tie ir mūsējie! Runa ir par jauno Latvijas Nacionālā teātra aktieri Raimondu Celmu, kurš gan pirms “Svina garša”, pirmizrādes gan pēc tās bija acīgo mediju redzeslokā. Otrs, par kura panākumiem priecājās ne vien sporta līdzjutēji, bet ikviens, kuram Alūksne ir mīļa, ir biatlonists Andrejs Rastorgujevs, kurš gandrīz uzkāpa uz goda pjedestāla masu starta sacensībās Kanādā.
Man bija iespēja parunāt ar Raimondu dažas dienas pirms izrādes, un viņa teiktie vārdi joprojām šaudās man galvā. Viņš nenogurstoši vairākas reizes intervijas laikā aicināja ikvienu apmeklēt teātri. Viena slikta izrāde nedrīkstot sabojāt priekšstatu par teātri kā mākslu. Tajā brīdī man sametās kauns. Atzīstu, esmu no tiem, kurus pēc dažu izrāžu noskatīšanās teātris vairs tik ļoti nevilina. Jā, ir redzētas izrādes, kas manai gaumei nav bijušas pa prātam. Zinu jau zinu – jāredz arī slikta izrāde, lai zinātu, ka tā tiešām ir slikta. Bet es negribu būt starp garlaikotajiem skatītājiem. Man kauns tur sēdēt, ja neinteresē. Tā ir mana cieņa pret aktieru darbu. Raimonds pārliecināja, ka esmu maldījusies savos uzskatos. Tomēr vēl lielāka necieņa ir izrāžu laikā sarunāties, čabināties vai pat kavēt. Tā diemžēl notiek. Arī pie mums Alūksnē. Lasot atsauksmes par “Svina garšu”, man nepamanīti nepalika komentāri par skatītāju attieksmi – izrādi traucēja skatīties mazi bērni, kuri nebūt nevar nosēdēt mierā trīs stundas. Pat jauniešiem bijušas uzvedības problēmas un viņi nav spējuši trīs stundas skatīties izrādi, nepieskaroties telefonam. Jautājumā par bērnu ņemšanu uz izrādēm, sabiedrībai domas dalās. Var jau audzināt bērnu kultūras vidē, vien ja tā nav vecāku uzspiesta griba, bet bērna paša vēlme. Savukārt, kas attiecas uz publiku, – ar telefoniem rokās un panēsātiem džinsiem kā solīdu apģērbu kultūra netiek uztverta nopietni. Viņi nespēj novērtēt to, ka uz skatuves spēlē dzīvi cilvēki un tā nav filma pa TV. Modernie skatītāji?! Mode un kultūra reizumis neiet roku rokā. Viens greizs solis vai nesaprasta nianse un – kopējais tēls sabojāts. Tie paši telefoni – jā, ir modē selfiji no kultūras pasākumiem, atsauksmes, taču – ne jau izrādes laikā! To var darīt pirms vai pēc izrādes. Ātrs un iedarbīgs risinājums būtu mobilo sakaru un interneta nepieejamība zālē. Miers! Nu labi, paliek vēl spēlīšu spēlētāji, kurus esmu manījusi tepat Alūksnē.
Redz, aktieri to visu pamana. Viņiem nav vienalga. Arī Raimonds apliecināja, ka vairāk mīl tos skatītājus, kuri uz izrādi nāk kā uz īpašu notikumu. Radīsim paši sev īpašos notikumus vairāk! Lai mums katram kultūras notikuma apmeklēšana būtu īpaša! Pie tam tagad Alūksnē ir elegants kultūras centrs, kur būtu jābūt tikpat elegantiem skatītājiem. ◆
