Cilvēka būtība izsaka to, ka viņš bieži dzīvo neapmierinātībā ar apkārtējo pasauli vai sevi.
Cilvēka būtība izsaka to, ka viņš bieži dzīvo neapmierinātībā ar apkārtējo pasauli vai sevi. Šodien reālā dzīve spiež izdarīt izvēli – vai nu samierināties, vai mesties cīņā, lai aizstāvētu savas un noteiktas cilvēku grupas intereses. Vienkāršākais ir nedarīt neko un ļauties, lai process virzās savā gaitā. Bet, kā vēsta tautā zināma atziņa, – jāprot cīnīties par visu, arī par mīlestību. Šodienas apstākļos dažādas cīņas formas izpausmes nu nekādi vairs nevar nosaukt par varonību, jo tā ir tipiska parādība mūsdienu sabiedrībā – streiki, piketi, uz kuru fona dažkārt izceļas viena spilgta personība vai līderis.
Žēl, ka mūsdienās varonībai piemīt ikdienas vērtība. Par spīti tam ikvienā šādā gadījumā cīņas aktualitātei uzmanību tomēr pievērš plašāka vai ne tik plaša sabiedrība. Kulmināciju tā sasniedz tajā brīdī, kad sasāpējušo problēmu izdodas atrisināt. Sen aizmirsies Zojas Kosmodemjanskas vai Pāvela Korčagina vārds, lai gan derētu varbūt atcerēties. Protams, tie bija citi apstākļi, kad par šo cilvēku varonību pēc tam vēl runāja ilgi.
Bēdīgi, ka arī tagad par cīņas formu nākas izvēlēties galējas metodes, pakļaujot riskam dzīvību. Otrdien Rīgā uz Vanšu tilta kāds vīrietis bija uzkāpis pa tā vantīm vairāku desmitu metru augstumā, piesaistot policijas, mediķu uzmanību un, protams, daudzus ziņkārīgo acu skatienus un radot neizpratni. Par laimi, ekscentriskais gadījums beidzās labi, jo policijas specvienība “Omega” vīrieti veiksmīgi nogādāja zemē. Neviens nenoliegs, ir jābūt drosmei un lielai pārgalvībai, jo notikums vīrietim varēja beigties letāli. Kas viņu mudinājis šādai rīcībai – psihiska nelīdzsvarotība, alkohols vai nožēlojami dzīves apstākļi un nespēja samierināties tikai ar niecīgu eksistenci. Televīzijā ziņu raidījums informēja, ka vīrietis ir vairākkārt tiesāts un viņam nav pastāvīgas dzīvesvietas.
Citā Latvijas vietā kādā lauku pagastā vietējie iedzīvotāji cīnās par lauku pasta nodaļas saglabāšanu, jo to vēlas slēgt. Pasta ēka ir veca, sliktā tehniskā stāvoklī, finansējuma tās sakārtošanai trūkst, un tā uzturēšana nav rentabla. Iecerēts veikt pārkārtojumus, lai tur lauku ļaudis tāpat kā līdz šim varētu saņemt visus pasta pakalpojumus. Var saprast, kā lauciniekiem sāp sirds, ka viņiem kārtējo reizi nodara pāri un šajā valstī ar viņiem augstākstāvošās instances rēķinās vismazāk. Kolhozus likvidēja, darba nav, katrs dzīvo, ierāvies savā viensētā. Pasts un veikals pagastā ir gluži vai vienīgā saskarsmes vieta, kur cilvēki tiekas, pārrunā savas nebūšanas un viens otru uzmundrina. Cilvēki saprot, ka Latvijas laukiem nav nākotnes un katrs jauns mēģinājums tajos kaut kam aizvērt durvis ir neatgriezenisks process un aizvien tuvāks solis pretī to iznīcībai.
