Steigā pazudušie. Ak, straujais dzīves temps! Ikdienas skrējiens, kas nepārtraukti rauj domu pavedienu un liek tam rikšot pa priekšu! Gūzma nepadarāmo darbu, kuru ar katru dienu kļūst arvien vairāk!
Steigā pazudušie
Ak, straujais dzīves temps! Ikdienas skrējiens, kas nepārtraukti rauj domu pavedienu un liek tam rikšot pa priekšu! Gūzma nepadarāmo darbu, kuru ar katru dienu kļūst arvien vairāk! Un kur nu vēl vārdi, kurus tam visam pa vidu vajag paspēt izrunāt! Sasveicinoties uz ielas ar paziņām, atbildot uz tālruņa zvaniem, uzturot draudzīgas attiecības, sniedzot savu padomu un palīdzību.
Cik laika paliek tiem vārdiem, kuri jāpasaka saviem mīļajiem un tuvajiem? Paspējam viņiem pateikt, cikos jāceļas, kur jāiet, bieži pat atceramies par steidzamu sapulci vai pirkumu, par kādu mājās padarāmu darbu, jo tās ir lietas, kuras diktē sadzīve. Tai pat laikā steiga liek nolikt klausuli un traukties tālāk, aizmirstot pateikt ko būtisku, ieliekot balsī maigumu un mīļumu. Pateikt – cik brīnišķi ir tas, ka mēs esam cits citam.
Visbiežāk šķiet, ka viss jau gadu gaitā pateikts un sakārtotajā ikdienā pats no sevis griežas iestrādātā ritmā. Bērni, sieva un māte gan jau pašas zina, ka tiek mīlētas. Vīrs vai draugs varbūt jau apnicis klausīties mīlestību apliecinošus vārdus. Tā šķiet, un ne mirkli pat prātā neienāk kādam no viņiem pateikt: “Es mīlu tevi…” Ja ilgāku laiku šie vārdi nav izrunāti, tie šķiet pat svešādi…
Atceros reiz lasījusi amerikāņu pedagoga H.Džeksona Brauna grāmatiņu “P.S. Es tevi mīlu”, kuru veido post scriptum apkopojums, kādus vēstuļu beigās allaž pierakstījusi rakstnieka māte. Krājumiņš labi palicis atmiņā ne tikai ar sniegtajiem padomiem, uzmundrinājumiem, bet arī interesantiem teicieniem, kas lasītājam liek padomāt par zīmītēs izteikto domu, pārvērtēt attiecības, un atcerēties, ka saskarsmes un mīļu vārdu nekad nevar būt par daudz. Katras vēstules beigās mamma nekautrējas paust savu mīlestību…
Kuru gan neuzmundrinātu šādi vārdi:
“P.S. Man patīk tavi smiekli. Un man patīk kā tu sasmīdini mani. Es tevi mīlu. Mamma.
P.S. Katrs cilvēks, kuru tu satiec, zina kaut ko vērtīgu, ko tu nezini. Mācies no šiem sastaptajiem. Es tevi mīlu. Mamma.
P.S. Uzsmaidi svešiniekam. Varbūt tas viņam būs visas dienas laikā vienīgais gaismas stariņš. Es tevi mīlu. Mamma.
P.S. Vai esi dzirdējis stāstu par optimistu un pesimistu? Optimists ik rītu pie iet pie loga un saka: “Labrīt, Dievs!”
Pesimists pieiet pie loga un saka: “Ak, Dievs, rīts!” Man vienmēr paticis tavs optimisms. Es tevi mīlu. Mamma.”
Pašpietiekamie
Tikko domās kādu cilvēku atkal piepulcināju “pārāk pašpietiekamo” pulciņam. Pie tam tik ļoti pašpietiekamo, kas neizjūt vajadzību sarunāties ar kādu, stāstīt par aizvadīto dienu, par paveikto un iecerēm. Kas neapgrūtina sevi ar runāšanu. Nē, ne jau tāpēc, ka noguris vai nomākts! Ne jau tāpēc, ka klusētājs pēc rakstura! Un ne jau tāpēc, ka es nebūtu īstā sarunu partnere! Drīzāk tāpēc, ka viņš vispār ne ar vienu nevēlas dalīties savās domās. It kā baidītos, ka visi vārdi, kas tik prātīgi sakrāti, muti vaļā plešot, neaizspurdz kā strazdi. Pasarg” Dievs, kādu palaist izplatījumā! Un, ja nu arī kāds tiek uzticēts citu ievērībai, tad tas lido platiem spārnu vēzieniem – stingri un pārliecinoši.
Tautas folklora vēsta, ka “katram trauciņam esot savs vāciņš”; kāds sengrieķu mīts stāsta par uz pusēm pārdalītajiem androgīniem – divām pusītēm, kas pasaulē viena otru meklējot.
Man par to ir savs stāsts, jo sen esmu pamanījusi, ka ir cilvēki pārī dzīvotāji un cilvēki vienpaši. Starp pēdējiem ir arī šie “pārāk pašpietiekamie”, kas neizjūt vajadzību pēc vēl kāda blakus. Vai arī tādi, kam nav vēlēšanās pielāgoties. Kas sevī ir uzkrājis viņaprāt bagātu dzīvesziņu un nu sajūt sevi atrodamies kādu pakāpienu augstāk.
Pārī dzīvotāji ir tie, kas “lidošanai” meklē otru “spārnu”. Kas jūtas nepiepildīti un nedroši vienatnē, mieru gūst no blakus esoša pleca sajūtas. Kas labprāt uztic otram savas ieceres, domas un jūtas, cenšas ieklausīties otrā un pielāgoties tā vēzienam. Tad abiem ir viens lidojuma sākums un vieni mākoņi zem spārniem. Ir labi, ja abiem ir vienas debesis un viens lidojuma virziens. Pārī dzīvotāji labprāt otram uzticas. Nesavtīgi dāvina sava “spārna” spēku, lai kopā paceltos. Pa laikam viņi visai bieži viļas, ja blakus izrādās vienpatis.
Vienpatim divi “spārni” ir jau no dzimšanas. Viņam tīk lidot vienatnē, domāt un lemt pašam. Vienpatis visai bieži otram nepasaka visu, sargā sevi un telpu ap sevi. Viņam blakus otrs ar laiku kļūst traucēklis.
Es esmu pārī dzīvotāja, bet ik pa brīdim pievelku cilvēkus, kas ir vienpaši. Varbūt tāpēc, ka darbā ikdienā esmu nopietna klusētāja, un arī mani vārdi nav nekādi zvirbuļi – čirkstētāji. Esmu sapratusi, ka ap pusmūžu vienpatis jau ir kļuvis pašpietiekams. Pārliecināts par sevi un paštaisns.
Iepazīstot dažus no viņiem, nu varu teikt – arī viņu mīlestība ir vienpate. Vispirms tā mīl sevi – savas ērtības, ieradumus, principus. Tā runā pašpietiekamiem vārdiem, uz kuriem atbildēt ir vērts tikai ar līdzīgiem. Ja vēlies būt sadzirdēts. Neticama šķiet ilūzija, ka viņš spēs mainīties un kļūt par “lidotāju pārī”. Spārnu un vēziena platums jau nemainās.
Un tomēr – katrā cilvēkā mīt vēlme pēc sapratnes, maiga tuvuma un mīlestības. Arī “pārāk pašpietiekamajā” vienpatī. Vien nav īsti skaidrs – kas varētu būt šī vienādojuma otra puse.
