Daudzi alūksnieši bija starp teātra cienītājiem, kuri sestdien ar sajūsmu un vienbalsīgu “jā!” atbalstīja Dailes teātra festivāla “pienaglošanu” Stāmerienā.
Daudzi alūksnieši bija starp teātra cienītājiem, kuri sestdien ar sajūsmu un vienbalsīgu “jā!” atbalstīja Dailes teātra festivāla “pienaglošanu” Stāmerienā. Tāda iespēja ir tikai reizi gadā, kad ne tikai var klausīties labi pazīstamu aktieru dziesmās, vērot tos izrādēs, bet arī pašiem justies kā dzīves teātrī, tiekoties ar viņiem pils parka celiņos.
Kultūras ministre Helēna Demakova atzina, ka visiem kopēja ir mīlestība uz vienu no vissenākajām mākslām – teātri. Turklāt katrs var mēģināt iejusties grūtajā aktiera profesijā, vingrinoties izrunāt frāzi “šaursliežu dzelzceļš”. Pirmajā festivālā Dailes teātra direktors Aivars Līnis pie īpaša, varena koka staba bānīša stacijā pienagloja vara zābaku. Tas bija simbols jauna ceļa sākumam, bet šoreiz viņš blakus stulmenim pienagloja slavenā detektīva Šerloka Holmsa pīpi. Šajā festivālā iesaistījies arī Nacionālais teātris. Tas nozīmē, ka arvien lielāku atsaucību šis krāšņais pasākums gūst ne tikai skatītājos, bet arī teātros. “Ir atrisināta visu festivālu galvenā problēma – nodrošināta milzīga mērķauditorija (vairāk nekā 7000 skatītāju) un profesionalitāte. Tomēr nevienus svētkus nevar noorganizēt, tie ir sirdī,” atzina H.Demakova.
Ar atvērtu sirdi klausītāji un skatītāji ne tikai no Vidzemes, bet arī citiem Latvijas novadiem dziedāja līdzi labi pazīstamās teātru dziesmas koncertā “Tā reiz nu ir tā dzīve”, sajūsminājās par dejām un krāsainiem tērpiem bagāto Raimonda Paula un Jāņa Petera mūzikla “Cits Šerloks Holmss” pirmizrādi, rokpoēmas “Man arī būtu bail” iestudējumu spilgtākās rokgrupas “Dzelzs vilks” sniegumā, filmu “Gepards”, kura saistīta ar Stāmerienas pili, jo itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza apprecējās ar baronesi Aleksandru Lisiju fon Volfu no Stāmerienas muižas. Tieši te sarakstīts romāns “Gepards”, kurš pasaules slavu ieguva pēc šī darba ekranizēšanas. Alūksnietis Jānis Polis atzinīgi vērtē festivālu, kurā aktieri atbrauc pie lauku cilvēkiem. Vairāki tūkstoši skatītāju liecina, ka latvieši joprojām mīl teātri.
“Tiesa, ir grūti salīdzināt izrādi “Šerloks Holmss” Dailes teātrī un “Cits Šerloks Holmss”, ko redzēju Stāmerienā. Tās ir divas dažādas izrādes. Brīvdabas iestudējums bija krāšņš šovs ar uguņošanu,” uzskata J.Polis. Viņu sarūgtina, ka vispārējā festivāla troksnī pazuda brīnišķīga klasiskā mūzika, ko spēlēja Tallinas mūzikas skolas pūtēju orķestris. Savukārt Kungu pļavā grupas “Ilga” koncerts bija kā piedeva dažādiem pieejamiem cienastiem. Tiesa, alus dzērāju un šašlika ēdāju netrūka skatītāju rindās arī citos pasākumos.
Kad uz krāsaini apgaismotās Stāmerienas pils fona pret tumšajām augusta debesīm šāvās krāšņi raķešu ziedi, sumināja komponistu Raimondu Paulu, kuru Dailes teātris sauc par savējo, kā arī citus festivāla organizatorus un atbalstītājus, visiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka atkal varēs tikties pēc gada.
