Katra vasara atnāk ne vien ar pilnbriedu un vēlmi būt pie dabas, atpūsties, bet diemžēl arī ar traģēdijām un zaudējumiem.
Katra vasara atnāk ne vien ar pilnbriedu un vēlmi būt pie dabas, atpūsties, bet diemžēl arī ar traģēdijām un zaudējumiem. Neticamiem un negaidītiem.
Piemēram, kā var noslīkt labs peldētājs? Atbildes var būt visdažādākās. Viena no iespējām – cilvēks slimo ar epilepsiju un to nezina, tāpēc neprot sadzīvot ar slimību, un notiek nelaime. Latvijā ar katru gadu palielinās saslimstība ar epilepsiju, un viens no iemesliem ir nokavēta slimības diagnosticēšana.
Patlaban uz katriem 1000 cilvēkiem ir apmēram trīs epilepsijas slimnieku. No tiem 26 procenti ir bērnu. Taču tā ir statistika par diagnosticētajiem saslimšanas gadījumiem, taču cik daudz ir to, kuriem šī slimība nav atklāta vai kuri no tās baidās un pat to slēpj?
Varētu jautāt, kāpēc cilvēkam ir jādara sev pāri un jābaidās pašam no sevis un citiem, atklājot, ka ir epilepsijas slimnieks. Iespējams tāpēc, ka šīs slimības izpausmes ir ļoti nepatīkamas gan pašam, gan citiem, turklāt ar šo slimību saistās daudz nepamatotu mītu.
Lēkmes izpaužas dažādi
Epilepsijas lēkmes var izpausties dažādi – gan ar samaņas zaudēšanu, gan bez tās. Visizplatītākās ir tā dēvētās lielās ģeneralizētās epilepsijas lēkmes – cilvēks zaudē samaņu, nokrīt, palēninās viņa elpošana, dažkārt tā apstājas. Seja kļūt zilgana, skatiens sastindzis. Šī fāze ilgst apmēram 30 sekundes, pēc tam ķermenis sāk raustīties, izdalās siekalas, bieži notiek arī negribēta, spontāna urinēšana un mēles sakošana. Kopumā lēkme ilgst vienu līdz divas minūtes. Pamostoties slimnieks nespēj pilnībā notikušo atcerēties, jūtas noguris un vēlas vienu līdz divas stundas pagulēt.
Pastāv arī tā dēvētās mazās lēkmes – cilvēkam saļogās ceļgali, un viņš nespēj nostāvēt kājās un krīt, īslaicīgi zaudējot samaņu.
Skolas vecuma bērniem visbiežāk epilepsijas lēkmes izpaužas kā garīga prombūtne. Tā ilgst tikai dažas sekundes -bērns “atslēdzas”. Dažkārt tas var notikt pat 20 līdz 30 reizes dienā. Bērns it kā aizsapņojas, reizēm viņam ir neparastas grimases, roku raustīšanās, nepareiza stāja.
Arī pieaugušajiem epilepsijas lēkmes var izpausties kā apziņas aptumšošanās. Šo lēkmju laikā apziņa var pazust pat uz vairākām minūtēm. Slimniekam var būt arī automātiskas, neapzinātas kustības, ko pēc tam pats cilvēks neatceras. Lēkmju izpausmes formas un to intensitāte var būt ļoti dažāda. Slimības pazīmes var arī “nepamanīt”.
Slimību var ārstēt
Ļoti svarīgi ir epilepsiju ārstēt laikus, jo šī slimība pretēji sabiedrībā pieņemtajam mītam ir ārstējama. Taču katra pārciestā lēkme ir neatgriezeniska pacienta veselībai. Jo mazāk lēkmju pārciests, jo labāk veselībai. Lēkmes laikā smadzenēm ir liela slodze, tās tiek bojātas vai pat daļa no tām aiziet bojā.
Prakse pierāda, ka cilvēki neatpazīst epilepsijas lēkmes un laikus nevēršas pēc palīdzības, turklāt šai slimībai tomēr ir specifiska diagnostika, ar kuru ne vienmēr tiek galā arī ģimenes ārsts, tāpēc, lai pārliecinātos par savu veselību, ja par to radušās aizdomas, vajag doties arī pie neirologa.
Pastāv iespēja diagnozi precizēt arī specializētajā Epilepsijas kabinetā. Tiesa, izmeklēšana, ja nav ģimenes ārsta nosūtījuma, ir dārga un arī medikamenti ir dārgi, taču vispirms ir jāatgādina, ka nekas nav dārgāks par mūsu veselību un epilepsijas medikamenti ir iekļauti bezmaksas zāļu sarakstā.
Svarīga ir apkārtējo attieksme
Epilepsija var cilvēkus biedēt, taču jāatceras, kā tā ir slimība, ar kuru jāsadzīvo, kamēr tā nav izārstēta. Ļoti svarīga ir arī apkārtējo attieksme. No epileptiķa nevajag baidīties, jo viņš nav ne īpatnis, ne spitālīgais – pēc lēkmes šie cilvēki turpina normālu dzīvi.
Mūsu cilvēciskais pienākums ir palīdzēt šiem cilvēkiem. Kā to izdarīt?
Ieraugot slimnieka lēkmi, kas var sākties uz ielas, mājas svinībās, darbavietā vai citur – nekrist panikā. Atbrīvot slimnieka kaklu no cieša apģērba, lai cilvēks varētu viegli elpot; ja iespējams, pagriezt slimnieku uz sāniem un palikt kaut ko mīkstu zem galvas, lai pasargātu viņu no ievainojumiem; pārliecināties, vai tuvumā nav bīstamu priekšmetu; nemēģināt neko ievietot starp zobiem (kā to parasti neprasmīgi palīdzības sniedzēji mēģina darīt); necelt augšā un arī nemēģināt ierobežot viņa kustības.
Ja slimnieks nav atguvis samaņu 15 minūšu laikā vai lēkmes atkārtojas, ir jāizsauc ātrā palīdzība.
Ikdienā blakus mums ir dažādi cilvēki. Arī slimi. Tādi varam kļūt arī mēs paši, tāpēc būsim uzmanīgi gan pret sevi, vērojot izmaiņas savā veselībā, gan pret tiem, kuri jau ir slimības varā. Tā ir pārvarama, taču par veselību jārūpējas katram pašam, tāpēc jāmeklē palīdzība pie speciālistiem.
