Kas notiek tad, ja dzīvē nejauši satiekas divi radoši cilvēki, turklāt vecāki viņiem abiem devuši vienu un to pašu vārdu Uldis?
Kas notiek tad, ja dzīvē nejauši satiekas divi radoši cilvēki, turklāt vecāki viņiem abiem devuši vienu un to pašu vārdu Uldis? Izrādās, vārdam nav nozīmes, jo galvenās ir radošās stīgas, kas cita citu papildina, liekot pārdomām virknēties dzejas rindās, savukārt tām – vēlreiz piedzimt mūzikā.
Tieši tā ir noticis tad, kad pirms 15 gadiem nejauši satikušies dzejnieks Uldis Auseklis un mūziķis Uldis Fridrihsons. Viņi abi izveidojuši literāri muzikālu sarīkojumu “Vijolē spēlējas rudens?”, kurā skan U.Ausekļa dzeja autora, kā arī U.Fridrihsona muzikālajā izpildījumā.
Pārsteidzoša un apbrīnojama ir U.Ausekļa spēja visus pašsacerētos un arī pirms vairākiem gadiem uzrakstītos dzejoļus skandēt no galvas, tikai retu reizi ieskatoties nelielā pierakstu lapiņā, kur tik vien, kā dzejoļa virsraksts.
“Cilvēkiem ikdienas steigā atliek maz laika padomāt par gaismas un tumsas cīņu savās dvēselēs, par to, kādēļ mēs esam šeit, no kurienes nākam un kurp ejam, par laiku, telpu un mūžību. Uz šiem jautājumiem meklēju atbildes katru brīdi,” saka dzejnieks, kuram piemīt apbrīnojams talants runāt kā ar maziem, tā lieliem cilvēkbērniem. Izrādās, ka tāda īpašība piemitusi tikai dzejniekam Jānim Rainim.
Dzejoļus dāvā vietas
un stundas
“Man dzejoļi rodas dažādu braucienu laikā, pa automašīnas logu vērojot apkārtējo dabu, tiekoties ar cilvēkiem, iesaistoties dažādos notikumos, tāpēc esmu pateicīgs vietām un tām stundām, kas dāvājušas un dāvā man dzejoļus. Esmu pārliecinājies, ka ir vietas, kas dzejniekam uztic savas gaismas spēles un savus putnus, ir vietas, kas uztic savu vientulību un debesis, un nojautas, uztic labus un radošus mirkļus. Domāju, ka arī pēc Gulbenes apciemojuma radīsies jauns dzejolis, jo tā jau ir noticis,” saka U.Auseklis. Viņš atzīstas, ka dzejoļos neesot pasauli satricinošu atklājumu, bet tikai mierīga, gaiša un klusināta saruna ar vidi. “Arī ikdienas gaitās staigājot, ir iespējams ieraudzīt līdz šim vēl neiepazītu skaistumu,” piebilst literāts. Viņš neslēpj, ka ir brīnišķīgi, ja savus novadniekus cilvēki atceras arī pēc daudziem gadu desmitiem un pat simtiem, jo tikmēr, kamēr cilvēks dzīvo citu atmiņās, viņš ir dzīvs. Tā ir arī U.Ausekļa klusa, vārdos neizpausta vēlēšanās.
“Priecājos, ka mēs abi ar mūziķi un manu domubiedru Uldi piederam romantiķu saimei, tam radošo cilvēku pulkam, kur piedzimst dzeja un mūzika saimei, pie kuras pieder dzejnieks Jānis Poruks, zem kura zvaigznes šoruden atkal notiek Dzejas dienas. Viņam Druvienā ir muzejs, viņš dzīvo cilvēku atmiņās, tomēr man ir ļoti žēl, ka Gulbenē nevienai ielai nav dots Jāņa Poruka vārds. Madonā ir Poruka iela. Tajā parasti notiek dažādi dzejas pasākumi. Šiem pasākumiem piemīt vārdos neizsakāma sajūta, ir tā, it kā Poruks no augšas noskatītos, kas notiek viņa vārdā nosauktajā ielā, lai gan pats nekad pa to nav gājis,” prāto dzejnieks un savu izjūtu ilustrācijai skandē dzejoli par Poruka ielu.
Šo pasauli
ļaunāku nepadara
Dzejniekam Uldim ir savs, kopš bērnu dienām paša veidots pasaules redzējums, jo līdz piecu gadu vecumam viņš audzis samērā vientuļi. Madonas rajona Ļaudonas pagasta “Kalnsētās” dzejnieka vecāki savulaik tikuši pie savas mājas un saimniecības, kurā rosījušies no agra rīta līdz vēlai vakara stundai. Bērnībā Uldis centies sadzirdēt apkārtējās dabas balsis, klausījies, kā pakšķēdamas rudenī no ozoliem krīt zīles un koku zaros šņāc vējš. Viņš stundām ilgi varējis sēdēt griķu lauka vidū un klausīties, kā visapkārt san bites. “Man vienmēr ir šķitis, ka ziedošam griķu laukam piemīt neatkārtojams skaistums un ārkārtīgi laba enerģija. Māte manā bērnībā cepa ļoti garšīgu un smaržīgu maizi. Pirms laišanas lielajā krāsnī viņa mīklas kukulīti guldīja uz kļavu lapām. To lasīšana bija mans pienākums,” atceras U.Auseklis. Spilgtās bērnības atmiņas mājo arī šodien viņa bērniem veltītajos dzejoļos. Tajos sastopams ne tikai runcis Francis, kurš dzīvo daudzos autora dzejoļos, sastopami arī zalkši un tītari, kurmji, pelēni, runcis Muncis un daudzas citas dzīvās radības. Bērnībā U.Auseklis agri iepazinis burtus un bijis liels grāmatu lasītājs. Pusaudža vecumā viņš izlasījis visas grāmatas, arī pieaugušajiem domātās, kas tolaik bijušas Ļaudonas bibliotēkā.
“Es dzīvē nekad neesmu vicinājis zobenu, lai šo pasauli nepadarītu vēl ļaunāku. Ļaunuma tajā pietiek i bez manis. Joprojām kopš bērnības atceros 1949.gada 25.martu, kad māte mani un jaunāko brāli iesēdināja ragavās, lai paslēptu pie vecmāmiņas, tādējādi cenšoties pasargāt no izvešanas. Tas bija kā ļauns sapnis, pilns bezcerības un baiļu. Mūsu ģimeni tomēr neizsūtīja. Lai no izvešanas pasargātos vēl vairāk, tēvs uzrakstīja iesniegumu, ka ir gatavs strādāt kolhoza labā. Viņš par nieka grašiem gāja lauku brigādes darbos, bet mamma sāka slaukt govis kolhoza fermā. Es dažas vasaras cītīgi gāju ganos,” dzejnieks kavējas atmiņās. Pateicībā savai dzimtajai pusei par izjusto un pārdzīvoto ir tapis arī dzejoļu krājums.
Dzeju vērtē Ķempe
un Čaklais
Jau skolas gados ātri pamanīti Ulda literārie dotumi, tāpēc viņš aktīvi iesaistījies literatūras un teātra pulciņā. Mācoties Ļaudonas vidusskolas 6.klasē, ticis izsludināts literārs konkurss, kurā Uldis ar saviem dzejoļiem ieguvis pirmo vietu. Arī vidusskolas gados viņš daudz rakstījis, dzejoļus publicējis vietējais laikraksts, tāpēc viņš aicināts piedalīties jauno autoru seminārā, kur arī viņa darbus vērtējuši dzejnieki Mirdza Ķempe un Māris Čaklais. Vērtējums nav bijis tāds, lai apdzēstu vēlmi rakstīt, gluži otrādi – tas mudinājis tam pievērsties vēl vairāk. Tolaik par lielāko un nozīmīgāko literātu kalvi uzskatīta Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļa, tāpēc U.Auseklis izvēlējies studēt tajā, mācības sekmīgi apvienojot ar darbu avīzes “Cīņa” tipogrāfijā. Studiju gadi dzejniekam bijuši pārpilni ar dažādiem iespaidiem. Kopā ar studentu celtnieku vienību viņš ne tikai iepazinis Kazahiju, bet arī ticies ar uzbeku un kazahu literātiem. Stundām ilgi Uldis varējis pārlapot vecas un pat aizliegtas grāmatas Raiņa Literatūras un mākslas muzejā, kur strādājis neilgi pirms studiju beigām. Jauns posms dzejnieka dzīvē sācies tad, kad viņš pievērsies izdevēja darbam. Pirms 15 gadiem Uldis nodibinājis savu privātapgādu “Garā pupa”, kas izdod grāmatas bērniem, kā arī kultūrvēsturiskas grāmatas. “Man patīk tas, ko es daru un ko varu darīt,” smejas dzejnieks.
Tuvie autori ir
padzīvojuši cilvēki
“Man tuvie dzejas autori ir padzīvojuši cilvēki ar sirmām galvām,” smejas Uldis Fridrihsons, uzlūkojot vārdabrāli. “Ne visas dziesmas izdodas tā, kā gribētos, jo arī melodijas radīšanai ir vajadzīgi radoši iedvesmas strāvojumi. Izraugoties dzejoļus, lai radītu tiem melodiju, labprātāk tos ņemu no grāmatām, nevis rokrakstā iesniegtus. Man ir būtiski cilvēkiem kaut ko atdot no sevis, lai pretim saņemtu viņu emocijas. Koncertturnejas pa Latviju ir spēka un enerģijas lādiņš. Neviena uzstāšanās neatkārtojas, tāpat kā vietas, kurp dodamies,” stāsta mūziķis, kurš 15 gadu laikā ir sakomponējis vairāk nekā 140 dziesmas ar U.Ausekļa vārdiem. Ir izdota arī pirmā dziesmu grāmata “Do”. Komponists sola, ka būšot arī nākamā “Re” grāmata, tai sekošot pārējās. Ikdienā U.Fridrihsons komponē, dzied un vada bērnu ansambli “Saldus saulēniņi”.
“Es dzejoļus nerakstu pēc pasūtījuma, Uldis to zina, tāpēc viņš lūdz pašķirstīt kādu manu dzejoļu krājumu un izvēlas kādu dzejoli, tikai dažreiz dziesmā izmainot kādu vārdu,” piebilst dzejnieks.
Apbrīnojama ir abu radošo personību spēja veiksmīgi sastrādāties, iztiekot bez konfliktiem, liekot gadiem ilgi ceļot kopā pa Latviju un tikties ar klausītājiem. Tas ir tāpēc, ka abiem Uldiem piemīt līdzīga pasaules uztvere. Iespējams, tā viņus saveda kopā 1989.gada 4.oktobrī Madonas bibliotēkā. Uzstājoties dzeja U.Ausekļa izpildījumā skan klusināti, liekot ieklausīties katrā vārdā. Dzejniekam nepatīk, kā aktieri lasa viņa dzeju, jo tad tā zaudējot dabiskumu. Arī U.Fridrihsons uzstājoties neizmanto mūzikas pastiprinātājus. Viņa instruments ir ģitāra un balss, tādējādi Uldi viens otru lieliski papildina.
“Mums nav konkrēta uzstāšanās scenārija, zinām tikai to, kāda auditorija mūs gaida, tāpēc viss parasti notiek brīvi un nepiespiesti, cilvēki labprāt dungo līdzi kādu melodiju. Labprāt uzstājamies bērnu auditorijai, kurā esam līdzīgs ar līdzīgu, necenšamies nevienu pamācīt, nevienam aizrādīt. Mūsu programmā jautrākas dziesmas nomaina skumjākas, lai būtu daudzveidība,” stāsta mūziķis.
Vietas, iespaidi, satiktie ļaudis, pārsteidzošas Latvijas dabas ainavas – tas viss kopā veido atmiņā paliekošus mirkļus, kuri pārtop dzejā un mūzikā.
