Tikko kā izskanējuši Alūksnes pilsētas svētki. Satikti daudzi mīļi un tuvi cilvēki, arī sen nesatikti draugi un paziņas. Visi, kuriem Alūksne mīļa un tuva, bija šeit un svinēja svētkus. Ja svin svētkus, tad ar smaidu. Liekas, tik daudz smaidīgu un priecīgu cilvēku Alūksnē sen nebija redzēts. Visa pilsēta virmoja pozitīvismā un priekā. Taču, parunājoties ar cilvēkiem personīgi, atklājas skaudra patiesība. Smaids ir tikai maska! Vairāki uzrunātie cilvēki, noņemot pašu uzlikto masku, atklāja, cik ļoti “asiņo sirds”. Uzvilktas jaunākās kurpes, svētku drēbes, saveidota frizūra… un uzlikta maska. Jo citādāk nevar.
Kas slēpjas aiz šo smaidu maskas? Finansiālas problēmas, zaudēts darbs, nelaimīga mīlestība, neārstējamas slimības. “Ja nesmaidīšu, vai kādu interesēšu, kāds gribēs ar mani runāties?” jautāja kāda sieviete. Cilvēks baidās, ka līdzcilvēki, uzzinot patiesību, no viņa novērsīsies. “Ja stāstīšu, izliksies, ka dzird, bet skatīsies tālumā un mani neizpratīs,” viņa turpināja. Cik gan tālu esam nonākuši, ka varam novērsties no nelaimīgiem un dzīves sagrautiem cilvēkiem, sakot – pats vainīgs, lai tiek galā, kā grib. Pie tam būt svētkos ir goda lieta – “ja nebūšu bijusi, kāds domās, ka…”. Tās visas ir bailes no sabiedrības – ko padomās, ko runās. Cilvēks pat nebaidās tik ļoti pats no savas situācijas, kā no tā, ko runās un domās citi. Ir skumji apzināties, ka esam neiecietīga sabiedrība. Lai gan tā gluži nevar teikt, jo esam līdzjūtīgi pret pamestiem dzīvniekiem, asarām acīs ziedojam slimiem bērniņiem un arī pieaugušajiem. Bet tuvākajiem? Kādi esam pret pašiem tuvākajiem? Vai esam iecietīgi un līdzjūtīgi pret tiem, kuri mums ir blakus fiziski? Kāda meitene tēlo laimīgu sievu, jo baidās teikt, ka vīrs nebūt neuzvedas kā “princis baltā zirgā”. Baidās izbeigt attiecības, jo ko gan padomās… mamma. Svarīgāk par to, kā jūtas viņa pati, ir citu domas un bailes no nosodījuma. Cilvēkiem vienmēr paticis trīt mēles, un šis netikums diemžēl grūž postā tos, par kuriem runā un varētu runāt. Par to ir vērts padomāt mums ikvienam.
Dzīvosim katrs savu dzīvi un saviem tuvākajiem būsim atbalsts, nevis soģis. Varbūt tad masku būs mazāk un patiesi priecīgu cilvēku būs vairāk. Viņi būs patiesi, neslēpsies aiz kādiem perfektiem tēliem un jutīsies laimīgi. Tādā sabiedrībā man gribētos dzīvot. Lai uz mani neskatītos šķībi, ja solis sameties greizi, jo mēs visi esam cilvēki. Cilvēki ar savām kļūdām. Reiz man kādā intervijā jauns puisis teica – dzīve nav melnraksts, otras iespējas nebūs.
