Kāds rudenī skaists zaļums!
Dzīvības stīgas kvēlo –
Sirds vēl neizkvēlo,
Saulrietam pretī tiecas.
Mīlestībā sevi nepazemo,
Liecas pie zaļās zāles,
Rudenī dāvātās.
Viršu medaino saldumu meklēdama,
Tvīkdama, mīlēdama, sevi nesadalīdama.
Kļavu lapa apsedza taku, pa kuru eju.
Pie tevis, mana diena –
Priekšā migla, cieta kā siena.
Es viena –
Kāds vārdā sauca.
Tā bija viņa – Mīlestība.
Caur sārtu kļavlapu nāca.
Pavērās siena.
Saule sēdēja līdzās mīlēdama…
Vēlziede
Sieva pusmūžā – žirgta un cēla –
Iedegas rītausmā, vakara krēslā.
Iebrien rudenī vēlā
Ar vasaras mīlu karsto un cēlo.
