Klusajā svētku laikā, kad tālrāde tradicionāli tiražē dažāda mēroga salmu kūlēju spārnotās un iestudētās frāzes, Latvijai liktenīgā finanšu realitātes izrāde uzņēmusi apgriezienus taustāmā formā, un starptautisko institūciju un ārvalstu solītie aizdevumi vairs nav tikai skaitļi uz papīra.
«Slapjais» aizdevums
Faktiski Ziemassvētku priekšvakarā valdība aiz slēgtām durvīm caurskatīja visas apņemšanās attiecībā uz nepilniem pāris miljardiem eiro, ko par «aptuveni» 3,5 procentiem gadā gatavs aizdot Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Uzkrautais taupības slogs vismaz atsevišķām nozarēm nebūs pastaiga parkā, par ko liecināja arī dažu sieviešu kārtas ministru asaru birdināšana gluži kā pie dižo ieceru kapa. It kā nepietiktu ar valdības locekļu skaita samazināšanu, smagas reformas gaidāmas jau tā problēmu vajātajās labklājības, veselības aprūpes un izglītības jomās. Visām ministrijām nākamgad no sava budžeta būs arī jāatvēl desmit procentu rezervju veidošanai gadījumam, ja krīze padziļināsies. Turklāt SVF ir tikai viens no vairākiem aizdevējiem, tā ka var vien minēt, kas sekos skaitļu un procentu izteiksmē…
Prezidentam nav jātaupa?
Iebilstot pret aizsardzības ministra Vineta Veldres agrāk pausto ieceri līdzekļus ietaupīt uz Valsts prezidenta ārvalstu vizīšu rēķina, premjers Ivars Godmanis uzdevis ministrijai nodrošināt Valda Zatlera ārvalstu braucienus nākamā gada sākumā, kas varētu izmaksāt aptuveni 170 000 latu. Plānoto vizīšu skaitā ir arī dalība prestižos starpvalstu ekonomikas forumos. Vietējā Pentagona gaiteņos izskanējusi arī doma ekonomijas nolūkos lauzt lielapjoma līgumus par dažādu projektu īstenošanu, taču šādi plāni atdūrušies pret Zatlera un Godmaņa nostāju, ka «starptautiskās saistības jāpilda», un ministrijai «prioritāri jāsadala uzdevumi».
Rūciens starp lāča ciskām
Gan tepat Latvijā, gan Austrumu pusē ir pietiekami daudz skaļu rīkļu, kas nakts vidū gatavas iegārgties nacionālā naida kurināšanas, stulbuma vai citu valstu iekarošanas nevalodā. Kaut kur netālu no Sarkanā laukuma izrēcienu atļāvies partijas «Dzimtene – Lielkrievija» līderis Mihails Ļeontjevs, aicinot iekarot Baltijas valstis un taurējot, ka «vairākums etniski vietējā elektorāta ir nacisti», «tie ir cilvēki, uz kuriem jāšauj», «un viņi sagaidīs, ka mūsu tanki stāvēs Rīgā». Publiskā uzrunā ieroču lietošanas iespēju pieļāvis arī Krievijas formālais līderis Dmitrijs Medvedevs. Vietējā vara mūžīgajā nespējībā gan nav sevi apgrūtinājusi ar pietiekami stingriem pretsoļiem un ievaidējusies oficiāla «nosodījuma» tonī.
Brīvprātīgo «šerifu» bataljons
Līdz ar pamatīgu slodzes pieaugumu policijai cīņā pret kriminālo draudu palielināšanos varētu iesaistīties līdz 500 zemessargu. Dokuments, lai oficiāli apstiprinātu iepriekš panākto vienošanos, ir tapšanas stadijā, un vēl tiek apzināts cilvēku loks, kuri būtu gatavi iesaistīties darbā ar policiju. Noziedzības apkarošanas «misijai» paredzēts arī rīkot zemessargu mācības. Kā norādījis iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kriminogēno situāciju būtu iespējams uzlabot, ja varētu noalgot vēl apmēram 1000 policistu, taču, tā kā patlaban tas nav iespējams, nāksies aktīvāk piesaistīt zemessargus, kuri lielākoties strādā brīvprātīgi.
Karodziņi atkritumos
Dižo valsts mīlētāju – Tautas partijas – jaunajai maiņai jeb tās jaunatnes organizācijai gadījies tāds kā misēklis. Jaunie censoņi, pie Saeimas iejukuši vairāku piketu dalībnieku barā, pauda skaļu «jā» reģionālajai reformai, sparīgi vicinot valsts karodziņus, kas pēc tam tika gan mīdīti uz bruģa, gan vienkārši izsviesti atkritumos. Televīzijā rādītajā sižetā bija redzams, kā sarkanbaltsarkanie atribūti kaudzēm tiek mesti miskastē, un raidījuma veidotāji jau vērsušies Drošības policijā, lai tā pārbaudītu, vai nav notikusi valsts simbolu zaimošana. Akcijas rīkotāji gan nav par šādu rīcību samulsuši un taisnojas, ka līdzīga aina miskastēs bijusi redzama arī pēc citiem līdzīgiem pasākumiem un tiekot mākslīgi rīkots «pseidoskandāls». Viņi sacīja, ka kamera viņiem esot sekojusi un tādēļ karodziņu izmešanu nevar uzskatīt par publisku.
