Alūksnes un Apes novada fonda projekta “Dizaina domāšana vides veidošanai” ietvaros 30. maijā Alūksnē viesojās arhitekte Gunita Kuļikovska ar lekciju par pilsētvides veidošanu, jauniešu līdzdalības nozīmi tajā un dažādiem tehnoloģiju risinājumiem. Gunita vadīja arī dizaina domāšanas darbnīcu jauniešiem, kurā dalībniekus aicināja uz pilsētu paraudzīties no dažādiem skatpunktiem un veidot savu nākotnes Alūksni. Par šī laika tendencēm un Alūksnes pilsētas attīstību aicinājām arhitekti uz sarunu.
-Kas ir pilsētvide?
– Vienkāršā valodā – tā ir gan fiziskā, gan sociālā vide, gan mentālais slānis. Nevar atraut vienu no otra un tikai domāt par pilsētvidi kā ēkām vai mazām, lielām apbūvētajām struktūrām, soliņiem un gājēju celiņiem. Ir jādomā par sajūtu. Mēs zinām, ka viena vai otra telpa mums rada labākas sajūtas, piemēram, tā var motivēt sarunai, jo ir gaišs, patīkama vide, savukārt ir citas telpas, kas mūs pilnībā apspiež. Tāpat ir arī ar pilsētvidi. Ir jādomā par to, kā mēs varam ar to mijiedarboties. Tā ir sociālā puse. Pilsētas uztvere cilvēkam veidojas no visiem šiem aspektiem kopumā. Ir arī iesaistes aspekts, kas izklausās kā no teorijas grāmatas, bet vienkārši tā ir komunikācija. Mēs jūtamies labi, ja varam ar saviem kaimiņiem komunicēt un sarunāties, nevis visu laiku būt konfliktā. Tāpat ir arī ar pilsētu un sabiedrību, kopienu un pašvaldību. Mēs jūtamies labi, ja mūs dzird, uzklausa, ja mēs varam mierīgi sarunāties un esam vērsti uz risinājumiem, nevis uz viens otra bikstīšanu.
– Kā izpaužas iesaiste pilsētvidē?
– Iesaistes mērķis ir panākt, lai pašvaldība un iedzīvotāji virzītos uz risinājumiem, kā padarīt pilsētu un vidi labāku, dzīvošanai piemērotāku. Domāt par to, kas veicinātu mūsu kā pilsētas, sabiedrības, katra indivīda izaugsmi. Iesaistei ir dažādas metodes, un bieži vien to izmantošana ir atkarīga no pašu profesionāļu spējām. Vai ārpus savas izglītības viņi spēj lietot, izprast dažādas dizaina metodes, vadīt darba grupas vai darbnīcas.
– Kādas ir izplatītākās metodes?
– Fiziskās iesaistes metodes ir dažāda veida tikšanās, tās var būt plašākas, arī Latvijā citās pilsētās organizē iedzīvotāju forumus vairākām grupām, plašākai auditorijai. Vēl ir darbnīcas 20-50 cilvēku tematiskām grupām. Cilvēkiem ir dažādas intereses pilsētvidē, mēs nevaram sagaidīt simtprocentīgu iesaisti, tas ir arī demokrātijā – balanss. Ir tie, kuri iesaistās, un tie, kuri neiesaistās. Nav vienmēr jādomā, kā katru izvilkt no sava kakta. Procesam jānotiek dabiski, ir jārada vide, lai cilvēks jūtas brīvi. Ja viņam ir, ko teikt, viņš labprāt piedalās procesā, bet, ja nevēlas, nevajag uzspiest. Tāpat šādā metodē pašvaldībām jācenšas uzturēt saikni ar iedzīvotāju darba grupām, kas palīdz iesaistē, piemēram, uzņēmējdarbības vidē. Šos tematus var arī ļoti labi “pārklāt”, jo arī uzņēmējiem ir svarīgs pilsētvides konteksts, savukārt jaunajām māmiņām ir svarīgi uzņēmēji.
– Kādas vēl metodes ir?
-Vēl ir online jeb digitālo rīku metodes, kas palīdz mērīt kvantitatīvas lietas. Piemēram, aptaujas, kad varam sasniegt rezultātu, nojaust, kādā virzienā vērst iesaisti. Varam sasniegt cilvēku brīvā brīdī ārpus viņa darba laika, kas viņam ir ērti. Ir digitālie rīki, piemēram, virtuālā pieredze, kas katram no mums ļauj teleportēties, piemēram, uz Alūksnes Pilssalu, paskatīties konkrēto vietu un padomāt, kā tur kaut ko varētu papildināt. Tas nozīmē, kas mēs varam sevi ļoti ātri transformēt un ielikt citā vidē, saruna varētu veidoties kvalitatīvāka un ļautu labāk izjust vietu.
Metožu ir daudz – virtuālā realitāte, paplašinātā realitāte dažādos veidos. Piemēram, kampaņa mājaslapā par to, kā mēs varētu attīstīt konkrētu teritoriju. Iedzīvotāju vajadzības, vēlmes var izvietot uz trīsdimensionālas kartes, lai var telpiski saprast, kā viss izskatās. Tāpat vēl var būt video materiāli, kas vizuāli demonstrē – šo esam jau izdomājuši, ko vēl mēs varam izdomāt.
-Tehnoloģijas un digitālā vide neattīstās katra pati par sevi, bet visas kopā.
– Digitālajās metodēs palīdz “čatboti” (cilvēki tiešsaistē vērojot var piedalīties virtuālajā tūrē un sniegt komentārus – red.) vai arī 5G interneta pārklājums un caur telefoniem visi var apskatīties projektu, ieviest kādu korekciju. Mobilās tehnoloģijas un piekļuve mūsdienās atvieglo iesaisti, paplašina to vai sašaurina iesaisti konkrētai grupai pēc to specifikas. To izmanto digitālajā mārketingā, biznesā, uzņēmējdarbībā, jo no digitālo datu metodēm var saprast profilu un vajadzības. Tāpat arī pilsētā var konkrētu grupu sasniegt elektroniskajā vidē, jo nevaram to izdarīt fiziski.
– Kādu informāciju var iegūt no datiem?
– Lielākām pilsētām ir sensori un pilsēta ievāc no tiem datus. Video novērošana ir pirmais, kas ienāk prātā. Arī luksofori vai sensori velo celiņos, kas skaita to, cik daudz cilvēku tos šķērso. Ar šiem datiem iespējams strādāt gan iekšēji, lai pieņemtu lēmumus pašvaldībā, piemēram, kā organizēt mobilitāti, gan arī komunikācijā – kā mēs varam iesaistīt cilvēkus, piemēram, ziņojot – šodien tev pietrūkst 100 metru līdz 10 kilometriem, tādējādi motivēt cilvēkus. Vai, piemēram, šodien pilsētai cauri izbraukuši 999 cilvēki, tu esi 1000. Tas ievieš dzīvīgumu. Tā visa ir iesaiste, un fiziskās vides sasaiste ar digitālo. Tās ir iespējas, bet tas nenozīmē, ka to visu vajag katrā vietā. Ir jāsāk ar jautājumu secību – kāpēc, kā, un tikai tad seko tehnoloģija, kas dažkārt aizmirstas.
Bieži vien pašvaldībās domā, ka kaut ko vajag, piemēram, aplikāciju, bet vispirms jāpadomā par cilvēku iesaisti – kā cilvēki gribētu, lai viņus sasniedz. Varbūt šis nemaz nav brīdis, kad viņiem vajag aplikāciju. Ir situācijas, kad pašvaldība viena pati nevarēs realizēt kādu ideju bez cilvēku paustajām vajadzībām, tāpēc pašvaldībai ir superizdevīgi sadarboties ar iedzīvotājiem. Tā pašvaldība sev atslogos darbu, būs efektīvāka pilsētas attīstībā, nevis visu laiku būs reaktīva un domās, kā labot kļūdas. Jādomā par to, ko vēl vajag, kur mēs esam, kas mums ir svarīgs. Protams, būs situācijas, ka idejas arī noraidīs, bet pašvaldībām jāmācās būt atvērtām pret dažādiem viedokļiem. Tāpēc, ka pieci iebilst un simts neiebilst, nevajadzētu uzreiz domāt, ka, piemēram, konkrētā inovācija nav nepieciešama.
– Kādas ir tendences pilsētvides plānošanā?
– Pilsētu plānošanā aktuāli ir ievākt dažādu veidu datus – sociālos, ekonomiskos, par pilsētas infrastruktūru, pilsētas lietojumu. Lēnām Latvijā ieviešas būvniecības informācijas sistēma, kas ļauj būvvaldēs pieņemt arī digitālus projektus. No visiem šiem datiem veidojas digitālais modelis, kas ļauj saprast to, kas ir virs zemes, zem zemes, kas plānots, kur pieprasītas atļaujas. Šodien pilsētas virzās uz to, lai visu digitalizētu.
Ekoloģiskie dati sniedz informāciju par pilsētas ekoloģiju – svaigais gaiss, zaļās infrastruktūras, apputeksnēšanās… Vide, kas dod dzīvi bitēm un tauriņiem, jo tas nodrošina apputeksnēšanos un ēdiena pieejamību, kas ir ļoti svarīgi laukkultūrai. Lielpilsētas to praktizē un izvieto uz jumtiem bišu stropus. Tas viss saistīts ar “zaļajām” lietām, jo mums vairs nav planētas B un arvien vairāk sākam to saprast. Pat Latvijā, neskatoties uz to, ka mums ir ūdens un zaļa vide, jāveicina zaļā domāšana, jādomā par atjaunojamiem resursiem. Piemēram, Helsinkos uz digitālā 3D modeļa spēj analizēt, kuri māju jumti ir vissaulainākie, lai tur izvietotu saules kolektorus. Skandināvijas valstīs, lai arī tur ir daudz ūdens, domā par pasauli kopumā, atsevišķās vietās krāj notekūdeņus, ar ko laistīt dārzus, nevis izmanto dzeramo ūdeni.
Arī pašvaldība var rādīt piemēru, ikdienā nelietojot plastmasas traukus, nevis tikai runāt par to, ka plastmasa ir slikta. Jāsaprot, ka pilsētu nevar apsaimniekot tikai administratīvais aparāts. Cilvēki ir tie, kuri ikdienā saskaras ar pilsētu, tāpēc tieši viņu iesaiste ir būtisks elements tās ilgtspējības nodrošināšanā.
– Kā šajā ziņā vērtējat Alūksnes novada pašvaldības darbu?
– Domāju, ka acis viņiem vienmēr bijušas vaļā, nav jau tādas vienas patiesības, cilvēki vienkārši ieiet savā darba plūsmā. Grūti ir izplānot – tagad domāšu par iedzīvotāju iesaisti. Jo tā mums ir svarīga, lai mēs veidotu pilsētas zīmolu, lai visi cilvēki justos iesaistīti, nestu pilsētas vārdu tālāk. Grūti pie tādām lietām piedomāt, jo vajag kādu, kas palīdz uzdot jautājumus, provocē domas – tas ir svarīgi ikvienam arī personīgajā attīstībā. Tā bija mana misija – nedaudz provocēt, pabikstīt, jo resurss jau ir.
– Kas ir dizaina domāšanas darbnīca?
– Dizaina domāšanas darbnīcā jauniešiem bija iespēja, praktiski darbojoties, radīt jaunus risinājumus pilsētvides uzlabošanai Alūksnē. Mēģinājām izkāpt no savas komforta zonas, redzējuma, no sava “burbuļa”. Kā būtu, ja es iekāptu citā “burbulī”? Tika veicināta dizaina domāšana un notika lietotāja ceļa kartes testēšana. Jauniešiem tika iedots profils, kas atbilstu lokālajam faktoram – ģimenes cilvēks un sociālās lietas, jaunietis un vīrietis ap 50 gadiem. Tad katra komanda iejutās šajā tēlā, devās pilsētā un centās skatīties ar tā acīm, sajust, sataustīt, saredzēt vairāk nekā ikdienā. Svarīgi bija redzēt pilsētvidē “caurumus”, kur kaut kā vēl trūkst, saprast, ka viņi ar savu klātbūtni pilsētu padara pilnīgāku.
– Vai bija arī kāds rezultāts?
– Jauniešiem tas atvēra acis. Viņi izprata, kā citi cilvēki redz pilsētu, aizdomājās par pilsētas plānotāju darbu un saprata, ka visus leņķus plānotājs nespēj apskatīt. Tika veidota spēle par to, kā pilsētvidi papildināt ar jaunu pieredzi, papildus tam padarīt pieejamākas ietves vai skolas pagalmu, kas netiek izmantots.
Manuprāt, vērtīgākais dizaina domāšanas darbnīcās ir tas, ka jaunieši daudz var dot pilsētai un būt pilsētas daļa. Tas ir konkrēts un ieviešams darbiņš ar domu, ka jaunieši veido specvienību, kas var ātri testēt visādas lietas un saprast, ko vēl varētu darīt, piedāvājot pašvaldībai aktuālus produktus. Vajag veidot jauniešu un pašvaldības plānotāju sadarbību! Jaunieši būs sapratuši, ka pilsētvide nav tikai mājas un ceļi – tās ir arī nianses, kā jūties tu un citi. Jaunieši varētu būt ļoti vērtīgs resurss. Caur iesaisti viņi guva pieredzi un ieklausījās cits citā. Jauniešu atklāsme bija tā, ka viņi ikkatrs ir pilsētas daļa. Turklāt ir konkrēts priekšlikums, par ko ir runāts arī kādā citā jauniešu forumā – izveidot publiskas dzeramā ūdens brīvpieejas vietas pilsētā, kas tiešām ir laba un reāla ideja.
– Kāda, tavuprāt, ir Alūksnes pilsētvide?
-Tiešām forša vide, ļoti atvērta! Fiziskais slānis ir, tagad nepieciešami pārējie – sociālais un mentālais, lai pilsēta būtu dzīva, vibrējoša un pašpietiekama, tad tā spēcināsies arī ekonomiski.
Manuprāt, ūdens un laivu būdas ir tas, kas jāizmanto – ja ir forša mākslas skola, tad tur varētu būt laba vieta, kur darboties arī māksliniekiem. Ir ļoti labi, ka jūsu pilsētvidē ir māksla, skulptūras. Cilvēkam uzreiz izveidojas mentālā karte.
Līkais bērzs – tā ir jūsu vietzīme, lai cilvēki spētu orientēties savā pilsētā. Arī mākslas objekti spēj iezīmēt vietas. Kas attiecas uz Pilssalu – ļoti forši, ir cilvēkiem cienīgi. Nevis tā, ka kaut kas pielabots, bet Alūksnē ir izveidots tā, kā jebkurā normālā pilsētā – ir pieejama pludmale, laipas, pārvietošanās ar laivām, kuģītis. Ļoti labi, ka netaisa provinces stilā, bet ar domu – mēs cienām savus cilvēkus, cienām vidi un pilsētu, kurā esam, mēs gribam tur būt, tāpēc pilsētai pieklājas tāda veida infrastruktūra.
– Vai arī pašvaldībā jāstrādā ar darbinieku iesaisti?
– Man arī ir sava komanda, un komandas lietas ir nozīmīgas, protams, tas lielā mērā arī atkarīgs no visu veidu vadītājiem. Vai tu rūpējies par savas komandas izaugsmi. Mūsdienās ir pieejami visi resursi, lai veicinātu izaugsmi, lai aizsūtītu darbiniekus uz kādu dizaina domāšanas treniņu, uz lietotāju pieredzes apmācību. Katrs tāds seminārs nes augļus, jo, piemēram, iegūtā informācija ir jāapstrādā arī savā darba vidē. Tās pašas iesaistes metodes – tām jābūt pilsētā un jābūt arī organizācijā. Patiesībā jau cilvēki nav konservatīvi, bet viņu vērtības. Vajadzētu “salauzt” to lomu, ka es esmu pašvaldības pārstāvis. Svarīgi apvienot, ka tev ir amats un esi cilvēks pilsētā. Esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā veicināt šo iekšējo pašvaldības cilvēku iesaisti, ir mēģināt “izsist” viņus no savas vides, hierarhijas, ierastā, nevis definēt viņus kā kādas nodaļas pārstāvjus. Tāpēc es vienmēr jautāju – kādas ir tavas superspējas un kādēļ tu dedz? Tad arī nāk domas ārā. Nevis kādi ir tavi darba pienākumi, bet kas tev reāli rūp.
– Tātad pašvaldība ir kā komanda?
– Pašvaldībām vēl aizvien “klibo” spēja vadīt to kā vienu komandu. Vajadzētu būt tā, ka visus sasauc vienā telpā un izstāsta – ko tu dari, ko esi izdarījis, lai visi dzird un viens otru redz. Lai labi vadītu cilvēkus, viņiem ir jāprot labi komunicēt savā starpā, bet nereti pašvaldībās ir – departaments, departaments, mana kompetence, mana kompetence. Svarīgs ir vadības stils, komandas veidošana, tāpat rūpes par darbiniekiem, lai viņi attīstītos, spētu pilnveidot savas zināšanas.
Arī valsts līmenī ir dažādas apmācības, piemēram, Valsts administrācijas skola, kas apmāca pašvaldību un ministriju darbiniekus. Piemēram, ekonomikas ministrija ir sūtījusi darbiniekus uz dizaina domāšanas treniņiem un uzreiz ir uzrāviens nākamajā līmenī. Bet vadītājam ir jāiedvesmo uz to, piemēram, viena diena mēnesī jāizmanto tavai pašizglītībai. Izvēlies semināru, uz kuru tu dosies, un mēs to apmaksāsim! Jo tā ir daļa no darba pienākumiem – mācīties.
– Paldies par sarunu!
● Pirms dizaina domāšanas darbnīcas Alūksnes un Apes novada fonds tikās ar Alūksnes novada vidusskolas 10. un 11. klasi, lai noskaidrotu, kā jaunieši jūtas Alūksnē. Jaunieši viennozīmīgi par labu vietu atzina Alūksnes ezeru un Pilssalu, kā nepatīkamo vietu iezīmēja Alūksnes autoostu pilsētas pašā centrā.
● Papildus lekcijai un dizaina domāšanas darbnīcai pilsētvides plānošanas ekspertei, arhitektei Gunitai Kuļikovskai bija arī tikšanās ar Alūksnes novada pašvaldības pārstāvēm – plānošanas un attīstības nodaļas vadītāju Aritu Prižavoiti, teritorijas plānotāju Ievu Silbaumu, ainavu arhitekti Madaru Sildegu – Mieriņu, uzņēmējdarbības atbalsta speciālisti Māru Saldābolu. Neformālā sarunā pārrunāja iedzīvotāju iesaistes izaicinājumus un iespējas. Gunita Alūksnē viesojās Alūksnes un Apes novada fonda projekta “Dizaina domāšana vides veidošanai” laikā, ko finansiāli atbalsta Alūksnes novada pašvaldība.
