Jaunmoku pils Tukuma pusē augustā nosvinējusi simts gadus jubileju.
Jaunmoku pils Tukuma pusē augustā nosvinējusi simts gadus jubileju. Pils dzīve visciešāk saistīta ar Georgu Armitstedu, jo tā celta tieši tajā pašā gadā, kad viņš kļuvis par Rīgas pilsētas mēru.
Pirms tam pils vietā atradusies neliela divstāvu muiža, kas arī piederējusi Rīgas mēram. Parasti uz muižu viņš braucis atpūsties. Taču vienreiz, kad Georgs, kā ierasts, brīvdienās devies uz muižu, bet tā bijusi nodegusi. Ugunsgrēks esot izcēlies no zibens spēriena. Tā arī muižas vietā uzsākta pils celtniecība.
Kungi bijuši humāni
Kādēļ pils nosaukums saistīts ar moku vārdu? Neesot pamata domāt, ka te vainojami it kā cietsirdīgie īpašnieki. Gluži pretēji – saimnieki, kas valdījuši pilī visos laikos, bijuši humāni un labi sapratušies. Nosaukums varētu būt saistīts ar karātavām, kas savulaik atradušās meža malā. Gar karātavām tecējis strautiņš, kas arī ieguvis moku nosaukumu. “Mokas” bijis liels īpašums, tad atdalījušās “Vecmokas” un “Jaunmokas”. “Jaunmokas” pirmo reizi dokumentos minētas 1544.gadā.
Georgs Armitsteds Rīgas mēra amatā bijis vienpadsmit gadus, un pilī atpūties ne tikai viņš, bet arī visa galvaspilsētas elite. Te rīkotas medības, balles. Pēc aculiecinieku stāstījumiem, putekļi neesot vēl bijuši nosēdušies no iepriekšējo viesu ratiem, kad braukuši jau nākamie. Ticis līksmots uz nebēdu.
Georga vadībā Rīga strauji uzplaukusi, ko novērtējis pat Krievijas cars Nikolajs Otrais, piešķirot viņam muižnieka titulu. Cars piedāvājis Georgam arī Pēterburgas mēra amatu, bet viņš palicis uzticīgs līdz mūža beigām Rīgai. Un rīdzinieki savu mēru ļoti mīlējuši, jo viņš bijis nesavtīgs un gādājis par iedzīvotāju labklājību. Pavadot mēru pēdējā gaitā, Rīgā tika slēgtas visas mācību iestādes, darbavietas, skolas. Rīga bija tērpusies sēru tērpā.
Pēc izglītības Rīgas mērs bijis inženieris, studējis Oksfordā, Cīrihē. Tādēļ pilī tika ievesti dažādi tehniski jauninājumi, kādu citur nebijis: centrālā ūdensapgāde un kurināšana. Pagrabā atradies baseins, bet pa speciālu liftu no virtuves tika nogādāti ēdieni uz ēdamzāli. Tā ka kungi varēja baudīt neatdzisušu maltīti.
Krāsns ievīstīta avīzēs
No Georga laikiem līdz mūsdienām diemžēl pilī nav daudz kas saglabājies. Joprojām priecē griestu zīmējums, bet nav saglabājies ne grīdas segums, ne durvis, ne mēbeles. Brīnumainā kārtā saglabājusies Baltās zāles krāsns. Tādu pilī bijis daudz, bet padomju varas gados krāsnis kā buržuāzijas paliekas tika izlauztas. Bet Baltās zāles krāsns pa daļām, ievīstīta avīzēs, pils bēniņos bija nogulējusi trīsdesmit gadus. Nesen fragmenti tikuši atrasti, un krāsns atjaunota.
Pils saimnieki lepojas ar unikālāko eksponātu – podiņu krāsni. Tāda pasaulē esot vienīgā. Veidota no 130 podiņiem, kas ar rokām apgleznoti. Tā ka pilnīgi identisku podiņu nav. Uz podiņiem attēlota Rīga pirms simts gadiem. Tur redzama arī pirmā publiskā peldvieta, kas atradusies Dubultos. Interesants bijis pats peldēšanās process, jo peldēt neviens tolaik nav mācējis. Tas skaitījies nepiedienīgi. Ar ratiem kungu vai dāmu ievizināja ūdenī, tad notika aplaistīšanās. Kad procedūra beidzās, dāma mājusi ar sarkanu, kungs ar zilu lakatiņu, un viņi nogādāti krastā. Bijušas dienas, kad peldas kungi, kad dāmas. Ja noķēra kādu lūriķi, viņam bija jāmaksā divi cara zelta rubļi. Tā bijusi liela nauda, par desmit rubļiem jau varējis iegādāties nelielu īpašumu.
Podiņu krāsns darināta par godu Rīgas 700 gadu pasākumam. Kā viens no tā laika sasniegumiem krāsns izstādīta Esplanādē un pēc jubilejas uzdāvināta Rīgas mēram. Labi, ka triumfējis padomju pilsoņu veselais saprāts un slavenā krāsns nav izlauzta kā citas. Pils piedzīvojusi raibu mūžu un daudz īpašnieku. Tajā savulaik atradusies gan mašīnu un traktoru stacija, gan veikals, gan kantoris, kā arī kopmītnes. 1974.gadā pils pussabrukusi nodota valsts īpašumā un restaurēta desmit gadus. No pagājuša gada tās saimnieki ir Latvijas valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”.
Iet bojā mīlestības dēļ
Kā katrai pilij, arī Jaunmokām ir savs spoks, ko gan saimnieki dēvē par parādību – Balto dāmu. Ar viņu rēķinās un ciena, jo Baltā dāma ir reāla personība. Ap 1910.gadu pils piederējusi baronam fon Ungern – Šternbergam. Viņa bērniem bijusi auklīte, guvernante Dorīte ar gaišu sirdi. Dorīti mīlējuši gan kalpu, gan saimnieku bērni. Uz neilgu laiku pils tuvumā atradusies kāda Polijas armijas karaspēka daļa. Starp poļu oficieri un Doriņu uzplaukusi mīlestība. Taču mīlai nebija lemts ilgs mūžs, jo armijas karaspēka daļa tika pārvietota. Ir dažādas versijas, iespējams, meitene bijusi mātes cerībās. Bet viens ir skaidrs, ka Doriņa nav varējusi pārdzīvot mīļotā aizbraukšanu un mieru meklējusi dzirnavu dīķī. Bet Dievs jau nepieņem tos, kas ar savu dzīvi dara, kā vēlas. Viņiem nav vietas nekur, un tādēļ vakaros pils augšstāvā dzirdami Doriņas soļi. Vācu zinātnieki, kas viesojušies Jaunmoku pilī, esot secinājuši, ka parādība esot labvēlīga. Doriņa mēdzot arī jokot. Divas kundzes, kas vienreiz nakšņojušas pilī, bijušas neapmierinātas, ka visu nakti nevar gulēt, jo kāds rauj nost segas. Tad pils saimniekiem nācies skaidroties, ka Doriņa mīl jokot.
