Ja jūsu ienākumi ir 100 latu, bet izdevumi – 120, tad skaidrs, ka no kaut kā jāatsakās vai jāatrod iespēja pelnīt vairāk. Tieši tik vienkārša ir sarežģīti skanošās “budžeta konsolidācijas” būtība. Latvijai nākamgad jāietaupa 280 miljoni latu, un pat tad valsts izdevumi būs lielāki par ienākumiem – tas nozīmē, ka jātaupa būs arī vēlāk. No kādiem tēriņiem atteikties vai kādus nodokļus celt – tas atkarīgs no tā, kuras jomas valsts uzskata par svarīgākajām. To, ciparu formā izteiktu, mēs redzēsim, kad Saeima būs pieņēmusi budžetu.
Kā jebkurā ģimenē, arī valstij ilgtermiņā jāpanāk ienākumu un izdevumu līdzsvars. Katrs no mums, nesagaidot algas dienu, kādu reizi var naudu aizņemties, taču tāpat skaidrs, ka cilvēkam ar lieliem parādiem aizdos nelabprāt. Latviešiem šis princips nav svešs, visiem zināmajās “Pūt, vējiņi!” rindās dziesmas varonis rīkošanos ar savu, ne svešu naudu pat min kā savas rīcības brīvības pamatojumu, tāpat visiem zināms būs teiciens – parāds nav brālis. Tātad uzdevums ir skaidrs – jāskatās, kur ietaupīt un kā vairāk pelnīt.
Salīdzināt darba ražīgumu valsts pārvaldē ir grūtāk nekā, piemēram, lauksaimniecībā, taču arī šeit var salīdzināt izdevumus un rezultātu. Ja salīdzina ar izglītības panākumiem slaveno kaimiņzemi Somiju un Latviju, cik cilvēku tur un šeit pārvalda nozari, tad iespējas sistēmas efektivitātes uzlabošanā kļūst acīm redzamas. Mazai valstij efektīva pārvalde ir nepieciešamība, jo tādu greznību kā neefektivitāti tā vienkārši nevar atļauties. Līdzīgi ir ar ēnu ekonomiku – ja izdotos to samazināt, iespējams, par nodokļu celšanu nemaz nevajadzētu runāt.
Lai sasniegtu valdības izvirzīto mērķi, ka budžeta deficīts nākamgad nepārsniedz 6 %, bet 2012.gadā – 3 %, tad budžeta konsolidācija, kas jāpanāk nākamajos divos gados, latos varētu būt 700 – 800 miljoni. Bet joprojām izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem. Mēdz teikt, ka pēc valsts budžeta deficīta var mērīt valsts ekonomikas veselību. Ja 2011.gadā šo summu samazina par 280 miljoniem, tad ļoti liela summa tiek atstāta 2012.gadam. Tāpat kā pēc ziemas nāk pavasaris, tā arī pēc 2011.gada atnāks nākamais gads.
Igaunijai un Polijai, piemēram, ir izdevies parādīt, ka pat krīzes sabangotajā pasaules finanšu okeānā var it veiksmīgi kuģot, ja kuģim nav atstātas sūces un to vada lietpratīga komanda. Latvijas ekonomiku ar Eiropas Savienības valstu un citu naudas aizdevēju palīdzību ir izdevies noturēt virs ūdens, tagad jāsakārto kuģa saimniecība. Plāksteri var palīdzēt, bet īslaicīgi.
