Trauksmainība, kas kaitinoši sit ārā no ierastā ritma un neļauj koncentrēties darbam. Miega traucējumi, domas, kas maļas pa galvu. Jo sliktāk izgulējies, jo grūtāk pastrādāt. Ja darba nav, arī spēka nav. Aukstiem sviedriem svīst rokas. “Tev taču ir tik daudz laika, visu ko vari izdarīt! Ko tu visu dienu dari, ja neko neesi izdarījis?” – replika, kas domāta uzmundrināšanai, patiesībā dzen vēl lielākā nespēkā. Un tad vēl tas rudenīgais laiks…
Ārstē ar sarunu
“Vietējie ārsti mēģina paši tikt galā, ģimenes ārsti arī daļā gadījumu var palīdzēt. Galvenais, lai cilvēks vispār vēršas pie ārsta ar savām sūdzībām, bet nereti ir grūti atzīt savas problēmas,” skaidro psihiatre Dace Simpsone. Ja ilgstoši nesekmīgi notiek cīņa ar kuņģa čūlu, sirdsklauvēm, iespējams, tie ir tikai simptomi un pamatiemesls tā arī nav novērsts. Kādu brīdi simptomātiska ārstēšana spēj apklusināt ķermeņa signālus, taču pēc mēneša, diviem tie atkal ir klāt un ziņo – kaut kas galīgi nav kārtībā. Ne vienmēr jābūt nelaimes gadījumam, emocionāli smagam notikumam, lai cilvēku piemeklētu tas, ko ārsti sauc par robežstāvokļiem. Izsīkums, neiroze piezogas pamazām, sakrājoties hroniskam stresam, pārslodzēm, izdegot darbā.
“Cilvēkam nav viegli iestāstīt, ka vajadzīga speciālista palīdzība. Gadās, ka vieglāk aizbraukt kaut kur citur un tur saņemt palīdzību, ne dzīvesvietā. Tad var arī atslēgties no traumējošās vides, pārdomāt dzīvi. Ne jau vienmēr ir nepieciešami medikamenti, psihoterapeits strādā arī ar sarunu,” skaidro D. Simpsone. Optimāli būtu desmit dienas, bet var mēģināt “izrauties” arī uz nedēļu. Ārstniecība, procedūras darīs savu, tāpat arī dažādas nodarbības palīdzēs apgūt prasmes sakārtot sevi. Ja ir nozīmēta antidepresantu terapija, tā būs jāievēro kādu laiku arī pēc atgriešanās mājās.
“Anonīmi jau Latvijā vairs neārstē ne psihiatrijā, ne narkoloģijā, tas ir nosacīti,” teic psihiatre. Taču cilvēkam ir iespējams ierasties bez jebkādiem ārsta nosūtījumiem un apmaksāt pašam visu ārstēšanos. Ārstēšanās dienas stacionārā ar ģimenes ārsta vai psihiatra nosūtījumu bez maksas ir tikai, ja pacientam ir trūcīgās personas statuss vai izziņa par ienākumiem līdz 120 latiem mēnesī. Bez maksas tad būs uzturēšanās arī pacientu viesnīcā.
Atgūt līdzsvaru
Dažām iedzīvotāju kategorijām valsts apmaksā sociālo rehabilitāciju, bet kā jēdziens tas ir saistīts ar ķermeņa funkcionāliem traucējumiem. Ja “klibot” sāk dvēsele, valsts apmaksāta rehabilitācija nepienākas.
Par rehabilitāciju to nesauc, precizē “Piejūras slimnīcas” Psihiatrijas klīnikas vadītājs Imants Strolis. Tā ir ārstēšana, ko nevajag kautrēties meklēt un izmantot arī kā valsts apmaksātu programmu. Iespējams, pašam cilvēkam psiholoģiski vieglāk to ir pieņemt, ja nosaukums ir rehabilitācija, atlabšana. Ja viņš nevis “ārstējas slimnīcā”, bet atgūst veselību sanatorijā. Faktiski tā arī nav hroniska psihiska saslimšana, bet gan pārejošs robežstāvoklis, neiroze, stresa radīts traucējums citādi veselam cilvēkam.
“Pie mums sieviete var ierasties arī pati, bez ārsta nosūtījuma vai atzinuma. Sievietes brauc no visas Latvijas, jo maz ir centru, kur var uzturēties pašas vien, bez bērniem. Uz vietas ir psihologs, kas palīdzēs izvērtēt stāvokli, palīdzību krīzē var sniegt arī psihiatrs,” pastāsta Talsu krīžu centra sociālā darbiniece Ilona Talente. Palīdzību sievietēm apmaksā divu gadu projekts “Alternatīvie sociālie pakalpojumi”, kas tiek īstenots no aprīļa. Ja uz vietas palīdzēt nav iespējams, centrs sadarbojoties ar Ģintermuižu Jelgavā, kur atvērta neirožu nodaļa. Tur vispārējai atlabšanai tiekot piedāvātas arī ūdens procedūras, vingrošanas nodarbības. Valsts apmaksāta rehabilitācijas programma ir tikai bērniem, kuri cietuši no vardarbības. Taču mammas tad varot palikt kopā ar viņiem.
“Vīriešiem krīzes centru laikam vispār nav,” spriež I. Talante, bet centra vadītāja Alla Ruģevica teic, ka nākotnē tiek plānots projekts, lai vairāk iesaistītu arī vīriešus. Tas nozīmētu, ka pilnvērtīgāka palīdzība ģimenē būs visiem. Lai krīzes centrā varētu uzturēties vīrieši, nepieciešama arī tīri tehniska pārbūve, atsevišķas tualetes, dušas telpas. Viņa atgādina, ka savulaik bijusi iecere nodrošināt rehabilitāciju arī varmākām, to būtu īstenojis Probācijas dienests. Pagaidām iecere apstājusies.
Jāpalīdz kompleksi
“Ne jau visi cieš no tiešas varmācības, ne visi prot atpazīt. Agresijai ir dažādas izpausmes, daudzviet vide pati par sevi ir agresīva. Palūkojiet, kas notiek skolās,” ieteic A. Ruģevica. Lai palīdzība būtu efektīva, tai jābūt kompleksai – sākot ar ģimeni, tuviniekiem un beidzot ar sabiedrību. Taču pirmais solis ir apzināties, ka miermīlīgākas attiecības un draudzīgāka vide būtu ieguvums visiem. Tāpat jau dzīve katram sagādā savu devu zaudējumu un vilšanos, bet spējas to pārvarēt ir atkarīgas gan no katra paša, gan fona situācijas.
“Krīzes centrā jau atveseļošanās darbs tiek tikai uzsākts, bet arī tas ir svarīgi. Pēc tam rehabilitācija notiek dzīvesvietā,” pieteic A. Ruģevica. Svarīgi esot cilvēku kādu laiku nepazaudēt, pēc tam jau viņš tiek atkal galā pats.
