E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestra horeogrāfe Ilze Līviņa izstrādājusi koncepciju 2015.gada Dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru lielkoncertam Ķīpsalā, kas atzīta par labāko. Arī Alūksnes defilē programmas jau septiņus gadus ir ieguvušas augstāko vērtējumu valstī.
I.Līviņas ieguldītais darbs šogad ir īpaši novērtēts. „Jau kopš 2009.gada esmu Vidzemes novada horeogrāfe. Pagājušajos Dziesmu un deju svētkos es biju horeogrāfe Vidzemes pūtēju orķestriem. Šogad pieteicos uz koncepcijas izstrādāšanu 2015.gada Dziesmu un deju svētku pūtēju orķestru lielkoncertam Ķīpsalā. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka tieši mana koncepcija ir uzvarējusi! Nākamo svētku kopējā koncepcija būs „Burtu burvība”. Man bija jāiekļaujas šajā tēmā, taču to, kā izskatīsies orķestru uznācieni, pašlaik neatklāšu,” teic I.Līviņa.
Koncepcijas pieteikumā nevarēja būt nekādas norādes par to, kas un no kurienes ir autors, viss notika anonīmi. „Mana izstrādātā ideja ir ļoti reāla, piezemēta, jo man ir pieredze orķestru horeogrāfijā, un, kā jau minēju, ir skaidri jāzina katra instrumenta specifika, nevar cilvēkus vienkārši salikt. Kad man zvanīja un teica, ka esmu uzvarējusi, sākumā pat neticēju. Orķestra 60.jubilejas svinībās Valsts izglītības satura centra vadītāja vietniece Agra Bērziņa ļoti uzslavēja gan Alūksnes orķestra sniegumu, gan pedagogu darbu, gan manu piedāvāto koncepciju,” viņa saka.
Orķestra horeogrāfija ir īpaši jāizstrādā, tajā nevar iedot instrumentus vienkārši dejotājiem. „Tie ir dārgi instrumenti! Orķestra dalībnieki defilē, un pie tā ir īpaši jāpiedomā. Trombons vienā mirklī ir īsāks, bet jau otrā – gandrīz divus metrus garš. Tātad cilvēkam priekšā ir jābūt divu metru atstarpei,” teic I.Līviņa.
“Tas pats ar bungām. Ja ar lielajām bungām pagriežas pa labi vai kreisi, tur arī jābūt brīvai vietai, nevar būt tā, ka tur stāv klarnetists un instruments tiek sasists. Instruments nav salmiņš, tas maksā lielu naudu. Tā, piemēram, zuzafons vien jau maksā vairākus tūkstošus latu. Defilēšanas programma ir ļoti cītīgi jāizstrādā, un orķestru horeogrāfija ir tiešām ļoti specifiska,” teic Ilze Līviņa.
Mums ir spēcīgi konkurenti
Jau septiņus gadus Alūksnes defilēšanas programmas ir guvušas augstāko vērtējumu valstī. „Uzkāpt jau ir salīdzinoši viegli, bet noturēt līmeni ir grūtāk. Visu laiku ir jādomā, ar ko var pārspēt, kas ir vēl neredzēts, kādus elementus izmantos citi, lai neatkārtojas. Mums ir spēcīgi konkurenti, taču nu jau septiņus gads mums ir paveicies būt vadībā. Šis vērtējums ir starptautiskas žūrijas redzējums, kura nav saistīta ar Latvijas orķestriem, bet ir ļoti profesionāla šajā jomā. Starp orķestriem valda ļoti pozitīva konkurence, un visi rezultāti ir caurredzami, mēs vienmēr varam redzēt, kur un kuram kolektīvam kas ir gājis labāk vai sliktāk,” teic I.Līviņa.
Lielākais konkurents Alūksnes orķestrim ir Rīgas 6.vidusskolas orķestris „Auseklītis”, kura diriģents ir skolas direktors Haralds Bārzdiņš. Viņiem mēģinājumi notiek katru dienu, jo skola ir ar mūzikas novirzienu, bet tik un tā mēs ņemam un izgriežam viņiem pogas defilēšanas priekšnesumos,” saka I.Līviņa.
Jau 4.maijā Rīgā notiks kārtējais jauniešu pūtēju orķestru defilēšanas konkurss. Ikviens atbalstītājs, kurš tajā laikā var ierasties Rīgā, ir aicināts atbalstīt savus novadniekus.
Attiecības, kurās cits citu papildina
I.Līviņa uzsver, ka orķestris iznes Alūksnes vārdu, un ir ļoti priecīga par ikvienu, kurš to novērtē. „Ir cilvēki, kuri netika uz jubileju, bet pat tagad nes ziedus, zvana, apsveic un vēl veiksmi turpmāk. Un nav jau svarīgi, vai tās ir desmit rozes vai viens pūpolzars, svarīga ir attieksme. Cik ļoti patīkami, ka kāds atnāk, atbrauc uz skatēm, jo tad ir tāda drošības sajūta, ka mums ir, kas tur īkšķus un atbalsta. Mums ir paveicies ar sirsnīgiem cilvēkiem, kuri mūs atceras ne tikai tāpēc, ka tā pienākas, bet no visas sirds un patiesi,” viņa saka.
Šis gads orķestrim nav bijis no vieglākajiem, jo mūžībā aizgāja trombonists Māris Voskis. I.Līviņa norāda, ka orķestris ir kā liela ģimene un visiem šis zaudējums bijis liels pārdzīvojums. „Māris ļoti gaidīja šo jubileju, taču nesagaidīja. Viņš bija tas cilvēks, kuram tika uzticēts orķestris, ja nebija ne manis, ne Sandora. Viņu visi klausīja un pret viņu izjuta cieņu. Viņš dzīvoja ar orķestri. Arī viņa dēls spēlē orķestrī. Orķestra 45 gadu jubilejas reizē viņu ģimenē piedzima meitiņa un viņš pamīšus bija gan slimnīcā, gan uz skatuves, jo pienākuma apziņa bija tik liela… Tik ļoti šī ģimene ir saistīta ar orķestri”.
I.Līviņa saka, ka orķestris ir dzīves skola. Tajā spēlē dažādas paaudzes un veidojas ģimeniskas attiecības, kurās cits citu papildina un cits no cita mācās. „Lielā kolektīvā katram jāmāk pašam par sevi pastāvēt. Tas iemāca koncentrēties, jo arī mēs nevaram visiem vienmēr pievērst uzmanību. Viņiem tiek pateikts, kas, kur un kad notiek, un tur ir jābūt, nav tādas iespējas neatnākt. Arī vecākiem tas ir liels pārbaudījums un atbildība. Bērns nereti nevar doties kaut kur brīvdienās, viss ir jāpakārto mēģinājumiem. Ģimenes balles, pasākumi, izbraukumi – tas viss jāplāno pēc tam, jo ļoti bieži mēģinājumi notiek sestdienās, svētdienās un arī citās brīvdienās. Bērni tādējādi iemācās mobilizēties. Lai cik liels mākslinieks tu arī būtu, ir jāmēģina un jāsanāk kopā, tikai tā var rasties kolektīvs. Paldies jau izskanēja koncertā, bet vēlreiz gribu uzsvērt, ja nebūs vecāku, vecvecāku sapratnes, atbalsta, ja viņi bērniem kādu brīdi nepiespiedīs paveikt iesākto līdz galam, tad arī nekā nebūs. Liels paldies arī skolotājiem Zigmāram Krūmiņam un Ilonai Riekstiņai, kuri ir kopā gan priekos, gan bēdās. Tik ļoti bieži savas personiskās ambīcijas ir jāmāk nolikt malā,” saka I.Līviņa.
