Ziemeļaustrumu slimokases Alūksnes nodaļas vadītājam Jānim Žīguram Lieldienas kopš bērnības galvenokārt saistās ar olu krāsošanu. Šajā procesā viņš parasti pats nepiedaloties kā darītājs, bet gan kā padomdevējs.
Ziemeļaustrumu slimokases Alūksnes nodaļas vadītājam Jānim Žīguram Lieldienas kopš bērnības galvenokārt saistās ar olu krāsošanu. Šajā procesā viņš parasti pats nepiedaloties kā darītājs, bet gan kā padomdevējs.
“Tad, kad biju puika, olas krāsot mācīju vecākus, tagad – savus bērnus,” laikrakstam stāsta Jānis Žīgurs.
Viņš apgalvo, ka kādreiz olas krāsotas ar tradicionālām metodēm – sīpolu mizām. Tagad jaunā paaudze kļuvusi slinkāka, jo veikalā iegādājas nepieciešamās krāsas.
Jānis Žīgurs neatceras, ka bērnībā viņam būtu stāstīts, ka olas nes Lieldienu zaķis.
“Tad, kad bērni bija mazāki, viņus zaķis pārsteidza – pāris reizes atrada garauša paslēptās olas. Nu jau viņi ir izauguši no vecuma, ka tic šādam brīnumam,” atzīst Jānis.
Viņš nepiederot pie cilvēkiem, kas Lieldienās obligāti iet uz baznīcu. “Es nejūtu nepieciešamību to darīt. Nevarētu teikt, ka es neticu tam, ka kādreiz ir dzīvojis Jēzus Kristus, sists krustā un augšāmcēlies. Bet vai tas bija Lieldienās? Es nezinu,” komentē alūksnietis. Parasti Lieldienās Žīguru ģimene pulcējas radu lokā. Tad arī kāds no baznīcas atnesot svētītās olas. Arī svētku svinēšanas programma esot atkarīga no tā, pie kā ģimene ciemojas, tāpēc pašu izveidotu rituālu nav. Parasti ciemošanās notiek pie sievas Ingas radiem Rēzeknes pusē, kur kristīgās tradīcijas ir īpaši spēcīgas.
Šogad Žīguru ģimene vēl neesot apsvērusi, kur pavadīs Lieldienas. Raksturīgi, ka šajos svētkos viņi nekad neesot mājās, bet dodas ciemos.
“Lieldienas atšķirībā no citiem svētkiem katru gadu neiekrīt vienos un tajos pašos datumos, tāpēc ir grūtāk plānot. Šogad tā iznācis, ka draugiem šajos svētkos ir jubilejas un vārdadienas, tāpēc vēl lemsim, ko darīt,” spriež vīrietis.
Jānim svētki vienmēr pirmām kārtām asociējas ar dažām brīvām dienām. Viņam esot mīļi jebkuri svētki. “Lieldienas it kā dod signālu, ka jāpiespiež sakārtot sevi, māju un apkārtni. Tas ir gluži kā atskaites punkts. Padomju gados bija Komunistiskā sestdienas talka, arī tagad cilvēkam ir vajadzīgs kas tāds, kas viņu mobilizē,” secina Jānis.
Loģiski, ka Lieldienās arī Jānim iznāk vairāk domāt par svētku maltīti. “Lieldienas laikam ir vienīgā reize gadā, kad ēdu vārītas olas. Labāk garšo omlete,” atklāj viņš. Taču olu kauju dēļ tās esot jāvāra un, protams, arī jāapēd.
