Deviņus gadus Alūksnes rajona iedzīvotājiem ir pazīstami mūziķi Zigmārs Krūmiņš un Andris Mičulis.
Deviņus gadus Alūksnes rajona iedzīvotājiem ir pazīstami mūziķi Zigmārs Krūmiņš un Andris Mičulis. Zigmārs priecājas, ka darbs ir saistīts ar vaļasprieku, jo viņš ir mūzikas pedagogs Alūksnes mūzikas skolā, bet Andris strādā Kolberģa mežniecībā. Viņi uzskata, ka mūziķim jārēķinās ar aizņemtu nedēļas nogali, bet cilvēku prieks sejās to attaisno.
Kopā viņi muzicē kopš 1993.gada. “Pirmo reizi spēlējām kāzās Mālupes pagasta Sofikalnā. Lampu drudža nebija, jo jau pirms tam bijām uzstājušies. Pārsvarā muzicējam divatā, bet reizēm uz skatuves ar mums ir Andris Amantovs, kas spēlē saksofonu,” stāsta Zigmārs. Viņš spēlē sintezatoru.
Nekad neizmanto fonogrammu
Andris ir ģitārists jau no 16 gadu vecuma. “Toreiz tas bija modē, tāpēc arī sāku. Man nav muzikālās izglītības. Visu esmu apguvis paša spēkiem,” saka Andris. Viņš atzīst, ka gribētos cilvēkiem sniegt maksimāli dzīvāku priekšnesumu, jo ar sintezatoru var iegūt citu efektu nekā ar bungām. “Diemžēl mūsdienās ir maz grupu, kas nespēlē ar programmētiem ritmiem,” saka Andris.
Zigmārs un Andris nekad neizmanto fonogrammu, jo uzskata, ka tā ir cilvēku mānīšana. “Mēs strādājam un izpatīkam publikai. Ir zināmi gadījumi, kad populāriem mūziķiem pasākumā palūdz izpildīt konkrētu dziesmu, bet viņi to nevar izdarīt, jo tāda nav ieprogrammēta. Uzskatu, ka dziedāšana ar fonogrammu ir necieņa pret cilvēku, kas vēlas tavā sabiedrībā izklaidēties. Diemžēl ar populāru vārdu vien nepietiek,” domā Zigmārs.
Visgrūtāk ir ar jauniešiem
Karstākais darba laiks viņiem ir decembrī un jūnijā. “Ja esam apsolījuši spēlēt, tad darām to arī tad, ja balss ir pavisam aizsmakusi. Šādos gadījumos parasti vairāk dzied otrs. Muzicējot ir sēdēts uz krēsla, kad ir 39 grādu temperatūra, bet solītais izpildīts,” viņi atceras. Zigmārs gan atzīst, ka profilaksei ap Ziemassvētkiem vienmēr potējas pret gripu.
Mūziķi uzskata, ka vakara atmosfēra ir atkarīga no publikas. “Savulaik labas balles bija Jaunannas un Alsviķu pagastā. Ir bijis visādi, bet mums patīk sagādāt cilvēkiem prieku. Nemitīgi vērojam, kādu mūziku apmeklētājiem vajag. Ziemassvētkos tā noteikti ir mierīga, bet Jāņos – jautra. Vidējai un vecākajai paaudzei var spēlēt dažādu mūziku, bet ar jauniešiem ir visgrūtāk. Viņi alkst pēc mūsdienu modernās mūzikas, bet tā mūs nesaista. Mēs spēlējam šlāgerus, lai kā arī reizēm tas pašiem ir apnicis,” smej Zigmārs.
Jābūt godīgam pret darbu
“Mēs dziesmu starplaikos neizklaidējam publiku ar anekdotēm vai asiem jokiem. Bet ne jau tas ir galvenais. Īstam muzikantam ir jābūt godīgam pret darbu, un mēs tādi esam,” apgalvo Zigmārs.
Latviešu mūziku viņš pārzina kā savu kabatu. “Varu nodziedāt jebkuru dziesmu, ja priekšā ir teksts. Savukārt ārzemju mūzikā neorientējos. Visu dziesmu vārdus nevar zināt, tāpēc vienmēr līdzi ir “špikeri”. Ir brīži, kad pēkšņi “uznāk aptumsums” un zināmi vārdi aizmirstas. Tad dzejojam paši, bet labi, ka publika to nemana. Balles laikā redzam daudz, bet man ir nemainīgs princips – viss redzētais tur arī paliek. Mūsu uzdevums ir dziedāt,” uzsver Zigmārs.
Kopā muzicēs vēl ilgi
Radu ballītēs Andris nekad nelaiž garām izdevību padziedāt. Savukārt Zigmāru tas nesaista. “Man rados ir daudz muzikāli talantīgu cilvēku, tāpēc ļauju viņiem izpausties. Diemžēl mūsu sievām nākas ciest, ja aizejam kaut kur kopīgi izklaidēties. Mēs nevaram mierīgi klausīties koncertu. Mēs to darām ar “profesionālu ausi” un nemitīgi skaļi vērtējam, kas labi un kas slikti,” stāsta Zigmārs.
“Skumji, ka Alūksnes pašvaldība lielos pasākumos priekšroku dod Latvijā populāriem mūziķiem, nevis vietējiem. Žēl, ka Alūksnes rajonā nav mūziķu – junioru. Muzikālu jauniešu ir daudz, bet viņu izaugsmi kavē līdzekļu trūkums, lai iegādātos aparatūru,” domā Andris. Viņa sapnis ir kantri mūzika, blūzs un rokenrols. “Bet es esmu šlāgerists, kas visu laiku atvilina Andri no sapņa,” smej Zigmārs. Viņi sola, ka publiku priecēs vēl ilgi.
