Muzejnieki cītīgi apmeklē kvalifikācijas kursus, ko organizē Muzeju pārvalde.
Muzejnieki cītīgi apmeklē kvalifikācijas kursus, ko organizē Muzeju pārvalde. Nesen kursus “Stājglezniecības darbu kolekcija muzeja krājumā” apmeklēja arī Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu organizatore Natālija Pomerance.
“Tuvojas Mākslas dienas, kas šogad risināsies no 15.aprīļa līdz 15.maijam, un Starptautiskā Muzeju diena 18.maijā ar Muzeju nakts pasākumiem 20.maijā, tādēļ gribējās kaut ko vairāk pastāstīt par mākslas darbiem. Kursus vadīja Ingrīda Raudsepa no Ārzemju mākslas muzeja, kas sniedza arī nelielu ieskatu kolekcionēšanas vēsturē. Guvām informāciju arī par mākslas darbu glabāšanu, nonākšanu muzeja krājumā, krājuma veidošanu, saglabāšanu un citām tēmām,” saka N.Pomerance.
Viņa uzskata, ka muzeja krājumu speciālistam vajadzētu pārzināt katras kolekcijas specifiku, vēsturi un stāstīt par to vairāk sabiedrībai.
“Muzeja krājums ir liela datu bāze, kurā ieejot jebkuram muzeja speciālistam ir perfekti jāorientējas un jāspēj īsā laikā izņemt un atlikt atpakaļ krājumā vajadzīgo. Muzeja krājums – tā ir unikāla un vienreizīga pasaule. Mēs, provinces muzejs, zaudējam ar to, ka mūsu muzeja speciālisti ir iesaistīti dažādu tēmu apguvē, katrreiz ir jāspēj pieskaņoties un trūkst specializācijas. Muzeja krājuma veidošana ir laikietilpīgs darbs, tādēļ tas būtu jādara vairākiem, nevis tikai vienam speciālistam,” uzsver N.Pomerance.
Pie gleznām – ar baltiem cimdiem
Kursos gūtas zināšanas arī par to, kā dažādos veidos mākslas darbi nonāk muzeja krājumā. Drūms laiks Latvijai bija 1939.gads, kad no mūsu valsts “izceļoja” daudzas kolekcijas, kas Latvijai bija liels zaudējums. Pašlaik vērojama tendence, ka šie mākslas darbi lēnām “atgriežas” Latvijā.
“Kursos bija interesanti vērot, kā ir ietīta 18. /19.gadsimta glezna. Ārēji tai apkārt ir īpašs materiāls – flizelīns, kas ir hidroskopisks, bet iekšēji – zīdpapīrs. Ir nerakstīts likums, ka visiem locījumiem ir jābūt gleznas aizmugurē. Kad gleznu izpako rādīšanai auditorijā, rokās ir jābūt speciāliem baltiem cimdiem ar gumijotām pumpiņām plaukstas iekšpusē, lai glezna neslīdētu. Tas ir tādēļ, ka mākslas darbu saglabāšanai tiek veltīta ļoti liela nozīme. Mēs Alūksnes muzejā savā ziņā esam apdalīti, jo mums vairāk ir novada pētniecība un nav mākslinieciski augstvērtīgu unikālu kolekciju, kā tas ir galvaspilsētas lielajos muzejos. Bet arī pret vietējo profesionāļu un tautas mākslu ir jāattiecas ar tādu pašu cieņu, jo tas ir mūsu novada mantojums,” ir pārliecināta N.Pomerance.
Ir jāzina kolekciju vēsture
Pēc daudziem gadiem pirmo reizi kursos tika apgūtas zināšanas arī par krājuma veidošanas politiku un komplektēšanu. Katram muzejam ir jābūt atbilstošai krājuma specifikai un pēc plāna jāveido sadaļas, kur un kā meklēt priekšmetus krājuma papildināšanai. Ir būtiski arī zināt katras kolekcijas vēsturi un to, kā priekšmetus izslēgt no kolekcijas, kad tie ir savu laiku nokalpojuši vai zaudējuši nozīmīgumu, mērķi būt konkrētā muzejā.
“Svarīgi ir juridiski pareizi pieņemt šos priekšmetus. Uzskatu, ka mūsu muzejā šis ir starp lielākajiem klupšanas akmeņiem. To nevar novērst vienā dienā, bet pamazām to darām. Pašlaik Muzeju valsts pārvalde ir sagatavojusi koncepciju par Nacionālo muzeja krājuma kopkatalogu un datu bāzes lietošanu Latvijā, kurā apmeklētāji varēs gūt informāciju, kādi kultūrvēsturiski priekšmeti atrodas konkrētā muzejā, tādēļ arvien vairāk palielinās datoru izmantošanas nozīme muzejos. Tā ir mūsdienu kolekcijas iezīme, kas, manuprāt, ir ļoti pozitīva. Ir svarīgi muzeja darbā fotografēt muzeja krājuma priekšmetus, ko mēs savā muzejā maz praktizējam. Bet tas ir ļoti svarīgi, piemēram, nozagšanas vai pazušanas gadījumā,” klāsta izstāžu organizatore.
Glezna žūst 50 gadus
N.Pomerance norāda, ka ļoti būtiska ir arī mākslas darbu pareiza saglabāšana. “Senāk gleznoja ar dabas materiāliem, tāpēc saglabātība ir lielāka. 19.gadsimtā sāka veidoties rūpnieciskā materiālu (krāsu, saistvielu un tamlīdzīgi) ražošana, kas veicināja nelielo darbnīcu izzušanu, krāsu pamatā tika radītas sintētiskas saistvielas, tādēļ mākslas darbi vairs tik labi nesaglabājas. Tādēļ arī ir tā – jo senāks mākslas darbs, jo vērtīgāks. Zinu, ka atsevišķās vietās pasaulē atjauno vecmeistaru skolas, apgūstot un izmantojot dabiskās izejvielas, jo cilvēkam ne tikai mākslā patīk atgriezties pie pārbaudītām vērtībām,” norāda speciāliste.
Kursos runāja arī par mākslas darbu bojājumiem un to novēršanu, piemēram, ja glezna ir koka rāmī, veidojas klakelori jeb plaisājumi. Agrāk noslēdzošā lakas kārtiņa paglāba gleznu no vides ietekmes, bet tagad gleznā ar šādu lakas kārtiņu pārklāj tikai atsevišķas gleznas daļas, kas rada nevienlīdzīgu noturību.
“Izrādās, ka eļļas krāsas gleznai žūšanas process ilgst 50 gadus! Šajā procesā ir svarīga gaisma, kas palīdz slānim izžūt un krāsai nenomelnēt,” saka N.Pomerance.
Kursu dalībnieku uzmanību vērsa arī uz iespējamību saņemt mākslas darba viltojumu. “Ar to esam saskārušies arī Alūksnes muzejā, kad mums atveda gleznotāja Leo Kokles gleznu, bet izrādījās, ka tas ir viltojums, kā to apliecināja muzeja krājuma glabātāja Anita Rozniece. Tāpat ir svarīgi mākslas darbus glabāt atbilstošā temperatūrā. Ja muzejā dzird krakšķēšanu, tad tas nav spoks, bet materiāli, kas bojājas. Vislielāko ļaunumu nodara mitrums,” uzsver N.Pomerance.
Viņa piebilst, ka 2007.gadā Alūksnes muzejam būs nākamā akreditācija, kurai gatavojas jau tagad.
* stājglezniecība – neatkarīga no arhitektūras, pārvietojama un novietojama uz molberta.
****
Fakti
Par kolekciju rašanās vēsturi
Zālamana templī Mezopotāmijā atradās dārglietas un dārgmetāli. Tā uzskatāma par vienu no pirmajām kolekcijām, kurai gan bija cita nozīme, nekā mūsdienās. Tā reprezentēja īpašnieka slavu un varenību. Šādas kolekcijas līdz 18.gadsimtam bija sastopamas daudzviet pasaulē. Tikai pēc 18.gadsimta sāka veidoties mākslas darbu kolekcijas.
Renesanses laikā humānistu kolekcijas bija gravīra, ko jau tad izmantoja kā izpētes izziņas materiālu. 17.gadsimtā veidojās dažādu kolekciju kabineti. Izcils antīko skulptūru kolekcionārs bija Čārlzs Toblejs. Vēlāk arī Karaliskajā muzejā Anglijā radās skulptūru galerija.
Sākotnēji mākslas galerijas atvēra šauram interesentu lokam, pēc 18.gadsimta – jau plašākam. Krievijā Jaunā Ermitāža radās 1810.gadā.
Sākot ar 18.gadsimtu, kolekcija kļūst izglītojoša rakstura, muzeji veidojas pie dažādām biedrībām ar mērķi izglītot sabiedrību.
Latvijā pirmās kolekcijas pirmsākumi ir meklējami 18.gadsimta otrajā pusē, kad Anglijā veidojās Britu muzejs, Francijā – Luvra. 1773.gadā Rīgas Rāte pēc N.Himzeļa dabas zinātņu, mākslas un vēstures kolekcijas saņemšanas dāvinājumā pieņēma lēmumu par publiska muzeja veidošanu Rīgā. Šis krājums kļuva par pamatu tagadējam Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam, kā arī citiem muzejiem.
Par muzeju vēsturi
19.gadsimtā muzejus dibināja dažādas biedrības.
Līdz Pirmajam pasaules karam ieskicējās topošās Latvijas muzeju struktūras aprises. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas tika radīta valsts muzeju sistēma, kas aptvēra nozīmīgas sfēras. Pirmās brīvvalsts posms raksturīgs gan ar valsts un pašvaldību muzeju tīkla izveidošanos, gan noteiktu valsts politiku arheoloģisko, etnogrāfisko un vēsturisko materiālu vākšanā, novadpētniecības veicināšanā un nacionālā patriotisma audzināšanā. Tolaik katras valsts muzeja darbību reglamentēja savs likums. Muzeju sistēmā dominēja Skandināvijas valstīm raksturīgais centralizācijas princips – Valsts vēstures muzeja nodaļas aptvēra visu valsti.
Pēc Otrā pasaules kara muzeju sistēma tika pārveidota atbilstoši PSRS standartiem. Pārvaldības mehānismā dominēja centralizācijas princips, kas ļāva politiski kontrolēt muzeju darbību un reglamentēja tos no profesionālā un finansēšanas viedokļa. Tomēr līdz neatkarības atjaunošanai 1991.gadā muzeju tīkls paplašinājās, aptverot visus Latvijas rajonus. Tomēr ideoloģiskā orientācija, stingras instrukcijas kultūrvēstures atspoguļojumā radīja vienveidību ekspozīcijās visos vēstures un novadpētniecības muzejos.
Sabiedriski politiskie procesi deviņdesmito gadu sākumā atspoguļojās arī muzeju sistēmā – tika pārtraukta totalitārās ideoloģiskās ievirzes muzeju darbība, kādreizējie sabiedriskie muzeji ieguva privātmuzeju statusu, iniciatīvu jaunu muzeju veidošanā izrādīja pilsētu un pagastu pašvaldības. Rajonu pašvaldību funkcijās nav paredzēta muzeju uzturēšana, tāpēc deviņdesmito gadu otrajā pusē daļu rajonu muzeju nodeva pilsētu pārziņā un bez finansējuma palika muzejiskā darbība.
