Alūksnes bērnu un jauniešu centra direktores Lolitas Vanagas bērni drīz būs pusaudžu vecumā, bet viņa atzīst, ka joprojām jūtas kā jauniete.
Alūksnes bērnu un jauniešu centra direktores Lolitas Vanagas bērni drīz būs pusaudžu vecumā, bet viņa atzīst, ka joprojām jūtas kā jauniete. Darbs ar jauniešiem kļuvis par būtisku viņas dzīves sastāvdaļu, tāpēc arī saruna galvenokārt ir par Lolitu un jauniešiem.
Starp Lolitas raksturīgākajām īpašībām ir nerimstoša aktivitāte, kas izpaužas gan darbā, gan brīvajā laikā. “Aktīva esmu jau kopš bērnības, kad tika apmeklēta gan mūzikas, gan sporta skola. Paralēli darbojos skolēnu pašpārvaldē, taču centos atrast laiku arī dziedāšanai un dejošanai,” viņa stāsta. Lolita domā, ka cilvēka vēlme iesaistīties sabiedriskajās norisēs ir atkarīga no bērnībā gūtās pieredzes.
“Es atbalstu tos vecākus, kas savus bērnus ved uz dažādiem pulciņiem un pasākumiem jau kopš mazotnes. Tā jaunais cilvēks tiek radināts apgrozīties sabiedrībā, kurā bieži vien gadās komunicēt ar atšķirīgi domājošiem cilvēkiem. Tas rada interesi un vēlmi iesaistīties kopējos pasākumos arī turpmāk un pierast pie situācijām, kad viedokļi atšķiras,” saka viņa. Daudzpusīgas aktivitātes, interesanti cilvēki un sevis pilnveidošana ir starp galvenajiem principiem, uz kuriem tiek veidota Lolitas dzīve. Tie neļauj pazaudēt tās savdabīgās nianses, kas padara dzīvi krāsaināku, taču ikdienas steigā bieži vien paslīd garām, tāpēc šīs īpašības viņa cenšas ieaudzināt arī savos bērnos.
Izglītība piešķir stabilitāti
Liela vērtība Lolitas dzīvē ir labai izglītībai. Šobrīd viņa studē Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiāles maģistrantūrā, taču jau tagad ir idejas par turpmākajiem mācību plāniem. “Izglītība piešķir dzīvei zināmu stabilitāti. Iegūtās zināšanas palīdz ne tikai karjeras veidošanā, bet piedāvā iespējas, kas citādi nevarētu tikt izmantotas,” saka Lolita. Viņasprāt, zināšanu ieguvē nozīme ir ne tikai profesionālajai, bet arī neformālajai izglītībai. Ja profesionālā izglītība vairāk noder darbā, tad neformālā palīdz pilnveidoties kā personībai. “Šajā gadījumā nav svarīgi, kas cilvēku interesē. Galvenais, ka viņš vēlas apgūt ko jaunu, kas tieši nav saistīts ar viņa profesiju. Liela nozīme neformālajai izglītībai ir starp jauniešiem, jo bieži tā kļūst par galveno faktoru profesijas izvēlē,” saka Lolita. Viņa neslēpj prieku par gadījumiem, kad jauniešu centrā piedāvātie interešu pulciņi ļāvuši kādam izvēlēties piemērotāko profesiju. “Tas dod stimulu darīt kaut ko tālāk,” atzīst Lolita.
Cilvēki nav vientuļnieki
Lolita ļoti priecājas par iespēju strādāt kopā ar jauniešiem. Salīdzinājumā ar citām darbavietām viņa uzsver iespēju gūt pozitīvas emocijas arī ikdienas darba procesā. “Ja cilvēks strādā par policistu vai sociālo darbinieku, tad viņam ikdiena vairāk saistās ar negatīvo. Šādos gadījumos pozitīvās emocijas ir jāmeklē ārpus darbavietas. Man ir dota tā retā iespēja, kad lielu pozitīvo lādiņu es saņemu jau darbavietā, kas neļauj dienas gaitā kļūt drūmai vai pesimistiskai. Uz mūsu centru nāk jaunieši, kuri paši vēlas papildināt savas zināšanas un pilnveidot sevi kā personību. Jauniešu lielā interese par mūsu piedāvātajām programmām sniedz apziņu, ka tavs darbs kādam ir vajadzīgs.” Par galveno uzdevumu viņa atzīst daudzveidīgu iespēju piedāvājumu, kā papildināt savas zināšanas tajās interešu jomās, kuras jauniešus interesē, bet nav apgūstamas skolā.
“Tas mūsu darbu padara grūtāku, jo te nav jau iepriekš izstrādātas mācību programmas un gatavi materiāli, te viss ir jādara pašiem pedagogiem. Viss notiek uz brīvprātības principa – ja vairumu atnākušo jauniešu kāda izstrādātā programma neinteresēs, viņš vienkārši tās neapmeklēs un darbs būs bijis veltīgs. Šādos gadījumos liela loma ir pedagogu spējai aizraut un ieinteresēt,” stāsta direktore.
Lolita uzsver radošo izpausmju lielo nozīmi. Par galveno ideju avotu viņa uzskata jauniešus, kas labprāt iesaistās sarunās, paužot savu skatījumu par savām interesēm, problēmām un to risinājumiem.
“Man ļoti svarīga ir pozitīvā domāšana, ko cenšos iemācīt arī citiem cilvēkiem. Viens šīs domāšanas aspekts ir apziņa, ka viss, kas tiek darīts, nekur nepazūd un atgriežas pie paša cilvēka. Varbūt tas skan mazliet ideāli, taču ir jāsaprot, ka cilvēki nav vientuļnieki. Katrs par sevi mēs noteikti esam personības, bet apvienojoties varam sasniegt daudz vairāk nekā atsevišķi,” viņa saka.
Šāds uzskats kalpo ne tikai par pamatu Lolitas dzīvei, bet arī jauniešu centra darbībai. Viņa atzīst, ka ir svarīgi atnākušajiem jauniešiem parādīt viņus kā personības, kuras tiek respektētas ar saviem uzskatiem un viedokli. Neiedalīt atšķirīgu dzīves filozofiju kategorijās pareizs vai nepareizs ir grūti, taču tas ļauj iemācīties nekautrēties no sava viedokļa, kas varbūt ir netradicionāls, tomēr kādreiz var izrādīties noderīgs kopīgu ideju radīšanā.
Jaunieši māk pieprasīt
Regulārās tikšanās reizes ar jauniešiem dažreiz liek aizdomāties par saviem pusaudža gadiem. Lolita atzīst, ka tagad jaunieši nav tik aizspriedumaini, taču viņi māk vairāk pieprasīt. “Mūsdienās sabiedrība vairāk materializējas, un tas atstājis zināmu iespaidu uz jauniešiem. Viņiem vairs nav tik svarīgi kaut ko darīt, kā zināt, kāds no tā būs labums. Te nav runa konkrēti par materiālajām vērtībām burtiskā nozīmē, bet ideju kā tādu. Tagad jaunieši ir konkrētāki savās prasībās, un tas pat ir ļoti pareizi. Brīvo laiku var pavadīt arī mājās pie televizora, tāpēc liela nozīme ir ne tikai lietderīgi pavadītam laikam, bet arī šā laika pavadīšanas ieguvumam,” viņa dalās savos iespaidos. Šīs pārdomas liek vairāk pievērst uzmanību tam, kā tiek strādāts ar jauniešiem, jo, uzsākot pieaugušo dzīvi, ne vienmēr izdodas nosargāt to dvēselisko momentu, kas neļauj iegrimt ikdienas rutīnā.
Lolita ir dzimusi un augusi Alūksnē, tāpēc liekas pašsaprotami, ka Alūksnē viņa dzīvo joprojām. “Svarīgi ir lepoties ar savu pilsētu, ar vietu, kurā esi uzaudzis un kurā dzīvo joprojām. Par Alūksni es nekautrējos un bieži uz šejieni aicinu ciemos draugus no citām pilsētām, jo, manuprāt, ir daudz tādu lietu, ar kurām šejienieši var lepoties. Ir cilvēki, kuriem patīk dzīve lielpilsētā, taču man patīk, ejot pa ielu, satikt pazīstamus cilvēkus un ar viņiem aprunāties. Man ir svarīga apziņa, ka tu esi piederīgs videi, kurā dzīvo,” viņa stāsta. Pazīstami cilvēki rada draudzīguma sajūtu, tāpēc arī Lolita pati cenšas nezaudēt pozitīvismu, kas šo sajūtu rada citos. Viņa stāsta par saviem vaļaspriekiem, par draugiem, tuvajiem cilvēkiem, un var just – Lolita ir starp savējiem.
