Masu saziņas līdzekļiem pārmet, ka tiek atspoguļotas tikai sliktas ziņas. Jā, piekrītu, arī es vairs negribu ne skatīties “Panorāmu”, ne dzirdēt “Kas notiek Latvijā?”. Tomēr šoreiz nevietā ir pārmetumi, ka par labu tiek uzskatīta slikta ziņa, tāpēc atspoguļo tikai tādas. Esmu meklējusi un meklējusi, lai atrastu kaut ko jaunu, labu vai kādu vērtīgu graudu. Diemžēl tādu atrast izdodas tik reti kā vēl nekad. Var jau būt, ka tie, kuriem ir labs jaunums, cenšas to paturēt pie sevis, neatklāt citiem -ka nenoskauž! Turpretim slikto, nepatīkamo un satraucošo varam redzēt ik uz soļa. Ko darīt? Varbūt vajadzētu kā pingvīniem ierakties sniegā un izlikties, ka viss ir labi? Tomēr tas neko nepalīdzētu.
Kā ar āmuru naglu pēc naglas dzen smadzenēs vārdus: krīze, krīze, krīze… Lauksaimniekiem uzlikts plāksteris, bet nav zināms, cik ilgi tas ļaus eksistēt, jo uzņēmējdarbības attīstībai naudas joprojām nav. Veselības aprūpē palielinās maksa par ārstu pakalpojumiem un samazinās kompensējamo medikamentu apjoms. Pašvaldībām samazina naudu budžetā, bet uzliek papildu funkcijas. Turklāt tām jādomā, kā nodrošināt pabalstus maznodrošinātajiem, kuru skaits pieaug katru dienu. Tā varētu turpināt, bet nemaz negribas pievienot vēl šoku par apkures rēķiniem ar neiedomājamām summām.
Tomēr es ticu, ka mūsu laukos būs gan skolas, gan bērnudārzi, gan govju ganāmpulki, gan kori un deju kolektīvi. Latvieši ir sīksti. Viņi nepadosies ne krīzei, ne pesimismam.
