Latviešu valodas vārdnīcā ir rakstīts tā: “Kūla: pērnā gada zāle.” Mēs šim paskaidrojumam pievienotu: un ikgada bioloģiskais pieaugums, kas parādās brīvajās dabas teritorijās.
Latviešu valodas vārdnīcā ir rakstīts tā: “Kūla: pērnā gada zāle.” Mēs šim paskaidrojumam pievienotu: un ikgada bioloģiskais pieaugums, kas parādās brīvajās dabas teritorijās.
Tātad – kūla ir vienmēr bijusi, ir un būs,un ir pamata izejviela, kas ir izveidojusi auglīgo, lauksaimniecībā izmantojamo melno zemi ar humusu saturu. Kūla ir dabas bagātība, kas sadegot vai sapūstot papildina substrātu jauniem augiem un mikroorganismiem.
Cilvēki ir iemācījušies dabas resursus labi vai nepiemēroti izmantot. Un kā mēs izmantojam kūlu? Labi, ja no kūlas iegūstam ekonomiskus labumus. Slikti, ja mūsu rīcība mums rada zaudējumus. Skaidrs un pilnīgi saprotams ekonomisks jautājums, kas ir simtiem reizes apspriests pasaules tautās. Vienalga, uz kuru pusi skatāmies – kūlas dedzināšana vienmēr ir novedusi pie ekonomiskās krīzes, ekonomikas sabrukuma, pie nabadzības un pie bada. Tas noticis visur un visos cilvēces vēstures posmos, vienalga, vai mēs skatāmies uz Āfriku, Austrāliju, Āziju, Ameriku, Eiropu vai tikai uz Latviju.
Pasaulē ir absolūti un pilnīgi pierādīts, ka vislabāk nodzēstais ugunsgrēks ir tas, kas nav noticis. Visiem ugunsgrēkiem vienmēr ir ne tikai smagas ekonomiskās sekas, bet arī traģiskas, kad zaudējumi ir nenovērtējami un neatgriezeniski.
Kūlas dedzināšana ir attaisnojama tikai tad, ja to dara pilnīgi kontrolētā vietā un ar pilnīgi attaisnotu ekonomisku pamatojumu, piemērām, lai iegūtu vajadzīgos pelnus, tos izmantojot kā minerālmēslojumu apsaimniekotas augsnes skābuma pazemināšanai.
Bībelē ir rakstīts, ka septītajā gadā apstrādātā zeme ir jāatstāj atmatā. Tas ir tāpēc, lai pēc tam augsni uzartu un augsnes virskārtu samaisītu ar kūlu. Tas ir ieteikts kā mēslošanas un uzirdināšanas veids, lai zeme labāk uzelpo. Tas uzlabo kopumā dzīvās ķēdes labklājību un augsnes auglību.
Tur, kur ir kūla, zeme atrodas dabas spēku rokās, bet, ja kūla parādās tur, kur kādreiz bija apstrādāti lauki, ir iestājusies sociāla krīze divos virzienos. Pirmais – zemnieki vai nu ir izmiruši, vai iedzīti vienaldzībā, kuras pirmais rezultāts ir nabadzība un nespēja apkopt savu zemi. Kūlas dedzināšana tiek izmantota kā tīrīšanas līdzeklis vai arī notiek kā dabas katastrofa ar visām no tā izrietošajām briesmīgajām sekām. Sadeg pat saimniecības ēkas, un uguns aprij visu, kas gadās priekšā tās baisajā skrējienā, pat cilvēkus. Otrs apstāklis, kas pierāda ar kūlas dedzināšanu saistīto sociālo krīzi, ir stāvoklis, kad lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir latifundistu vai spekulantu rokās, kuri vienkārši gaida izdevīgo brīdi, lai piepildītu savu maku. Cits nekas viņus neinteresē, un gribot vai negribot viņi pārvēršas par nozieguma līdzdalībniekiem, jo, viņu īpašumiem degot, ir apdraudēts viss, kas var sadegt tuvumā un tālumā vēja dzītās postītājas liesmās.
Nevienā valstī nekur pasaulē kūlu nevar atstāt, pamest nejaušības “riska” rokās, jo tas, kas var notikt, notiks! Un vienmēr būs lētāk kūlu savākt un lietderīgi izmantot, nekā segt tos izdevumus, kuri saistās ar ugunsgrēku nodarītiem postījumiem. Kūlu var samalt, un šo malumu var izmantot kā mēslojumu. Kūlu var saspiest klucīšos (briketēs) un izmantot kā kurināmo. Kūlu var izmantot biodegvielas ražošanā. Vienalga, cik tas maksātu, tas vienmēr būs ekonomiski izdevīgāk un lētāk nekā tās gaužās asaras par nodarītajiem zaudējumiem laukos, mežos, māju īpašumos un mirušiem iznīcinātiem augiem, dzīvniekiem un pat cilvēkiem.
Jautājums ir neizbēgams: kas samaksās par kūlas savākšanu? Kamēr kūla būs, pirmais maksātājs ir valsts, tās budžets. Vai valsts no sava budžeta jau tagad nemaksā par kūlas ugunsgrēku nodzēšanu ugunsdzēsējiem? Vai nebūtu pareizāk, izdevīgāk un lētāk maksāt kūlas savācējiem un pārstrādātājiem? Latvijas likumos jau ir noteikts, ka jāmaksā tiem, kas savus īpašumus ir pametuši atmatā, tiem, kuri tikai domā par savu labklājību, kas spēlē veiklu spekulantu lomu, uzsēdušies uz savas bagātības un gaida, kāds izdevīgums viņiem no gaisa nokritīs. Te vārds sakāms pašvaldībām, un labi piemēri šinī jomā mums jau ir!
