1.Sals pieturas. Gandrīz nedēļu aukstuma dēļ laukos, liekas, apstājusies visa kustība: patukšs lielceļš, kā snaudā stindzinošā sala segā, liekas, ietinušās dzīvojamās mājas ar baltu dūmu stabiem skursteņos.
1.Sals pieturas. Gandrīz nedēļu aukstuma dēļ laukos, liekas, apstājusies visa kustība: patukšs lielceļš, kā snaudā stindzinošā sala segā, liekas, ietinušās dzīvojamās mājas ar baltu dūmu stabiem skursteņos. Reti pa lielo ceļu kā aizsmakumā klepodama aizbrauc kāda mašīna. Pār sala sastingušo pasauli vakarā nolaižas stindzinošs klusums. Augstu debesīs mirdz zvaigžņu miljoni, bet mēness debesu augstumā slēpjas aiz dīvaina plīvura kā nokaunējies.
Izejot ārā pēc malkas, Martai liekas, ka kāds tuvumā plēstu skalus. Tas taču lausks! “Tik ilgi nedzirdēts, ka likās sen pazudis no mūsu platuma grādiem. Arī tas beidzot klāt, plēšot dzīvo un arī nedzīvo koku miesu ar savu sala cirvi,” viņa nopukojās, lielu malkas klēpi uz kreisās rokas saņemdama. “Cik ilgi tādu salu var izturēt augļu koki un dzīvā radība? Pasaules gals klāt, ja vējš, nepatīkamais ziemeļrietums, tuvākajā laikā nemainīsies un neiestāsies atkusnis. Kas tad man nekaiš! Malka sagādāta pa pilnam vēl no Imanta laikiem gadiem uz priekšu. Viņš ik brīvu brīdi pēdējā laikā tik skaldīja un skaldīja kā apsēsts, it kā cita darba nebūtu bijis. Tiešām no skaldīšanas atkarīgs! Kā kāds Čelentano! Nes tik tagad, dārgā, un kurini, atceroties skaldītāju. Vai jaunajai izredzētajai malku pieskaldījis tikpat čagani vai zem Adīnas spārna radušās citas jautrākas nodarbes?… Malkas taupība gan derētu, jo neviena pārpilnība nav mūžīga. Ja nenāk klāt, tad iet mazumā!”
Marta pie sevis runā, aizvērdama aiz sevis cieši virtuves durvis. Gar kājām līdzi iepinas runcis Bucis, viņas draugs un pastāvīgo monologu uzklausītājs. Marta jau ilgāku laiku dzīvo savā mājā viena un pieradusi skaļi sarunāties pati ar sevi. Nav jau tāpēc, ka mājā ir vienskaitlī, cilvēciskā runa jāaizmirst! Skaļi izteiktam vārdam ir liels spēks, kaut atbilde izpaliek: sirds nomierinās, nervi atslābst. Ar gudru cilvēku parunāties nekad neskādē, kaut tas gudrais cilvēks tagad ir viņa pati. Reizēm, kad uzmācas sliktāka oma, viņa uzdzied pilnā balsī pa Paula ziņģei vai tautasdziesmai, tādā veidā kliedēdama savu neomu jeb slikto garastāvokli. To neviens te nedzird. Viņa ir saimniece pati sev un savam runcim. Brīvs cilvēks, kam nav neviena priekšā vairs jāatskaitās ne par iztērēto naudu, ne dīki pavadīto laiku. Viņa pieder pati sev, un garlaicība nekad nav bijusi viņas sabiedrotā. Pensiju viņa ir sagaidījusi, lai beidzot būtu brīva. Spēka ir pietiekoši nodarboties ar sev tīkamām lietām. Bet patīkamo lietu ir daudz: ogošana, sēņošana, dārza darbi vasarā un rudenī, bet tumšajā gadalaikā adīklis, tamboradata, grāmata. Pensija arī nopelnīta normāla. Reizi nedēļā vai kad sirds vēlas viņa dodas uz rajona centru, uz civilizēto pilsētas dzīvi un pie draudzenes Margas, bijušās darbabiedrenes. Pēdējā laikā gan viņa palikusi tāda kā atturīgāka, tāda kā noslēpumaina, un liekas, ka kaut ko viņa sarunās nepasaka līdz galam. Tagad arī izskatās tāda kā jaunāka, vienmēr uzcirtusies kā jau pilsētniece. Pagājušo ciemošanās reizi Martai likās, ka Margas dzīvoklī vēdās kādas jaunas smaržas.
Marta sev jau sen ir iestāstījusi, ka ir ar savu tagadējo dzīvi mierā. Lai tas kārais runcis Imants arī dzīvo kā grib! Viņi vairs nav kā vienā krātiņā iesprostoti lauvas. Tas pēc horoskopa. Ne jau vienmēr bijis laiks izkašķēties… Kamēr bērni izauga, raksturi vēl kaut kā saderēja… Ak, ko par to domāt! Marta uzskata, ka nogriezts ir nogriezts. Tikai pa retam piemetas tāds kā pašpārmetums: varbūt vajadzēja skaitīt līdz desmit, pirms izšķirošo lēmumu pieņemt?
Rītā atkal ir pilsētas diena, jo Margai dzimšanas diena. Lapiņā, lai nepiemirstas, sarakstītas visas darīšanas: veikala pirkumi, bibliotēka. Aptiekā jānopērk labas dakteres ieteiktas smadzeņu uzprišināšanas zāles, lai atmiņa neierūsē. Abas ar Margu viņas pasēdēs un papļāpās pie kafijas tases, tāpēc šovakar jāuzcep kāds pīrādziņš un smalkmaize.
