Mans pirmais dzejolis ir izšķīlies no olas, Un platā solī pasaulē tas iet. Es māte tam – aiz lepnuma sirds Un bailes pārņem, vai tas atzīts taps?
Mans pirmais dzejolis ir izšķīlies no
olas,
Un platā solī pasaulē tas iet.
Es māte tam – aiz lepnuma sirds
Un bailes pārņem, vai tas atzīts
taps?
Tik ilgi perēts, sildīts, lolots,
Nevienam nezinot, tas klusi
izauklēts.
Nu dodas viens viņš pats pie sava
mērķa,
Bez manis – plašā pasaulē.
Jel zini, dzejolīt, es tevi ļoti mīlu,
Kā katra māte savus bērnus mīl.
Un, laižot pasaulē, es ticu,
Kaut vienu sirdi spēsi iekarot reiz
tu.
Sniegs
Cik uzmanīgi zemi klāj
Ar baltām pārslām sniegs;
Tas lēnām balto sagšu auž,
Lai netrūkst pavediens neviens.
Top burvīgs pūkains paklājs tam.
Tik balts, ka acis žilbst;
Bet, kad ar sauli rotaļājas,
Tad atspīd visās krāsās tas.
Neviena čakla rokdarbniece
Tādu segu nenoauž,
Kādu noauž sniega māte,
Zemi ziemai apsedzot.
