Latvieši vienmēr lepojušies ar savu darba tikumu. Taču pēdējos gados arvien biežāk nākas par to šaubīties. Priecājamies, ka šobrīd statistikas dati liecina – bezdarbs ir nedaudz mazinājies. Tas ir likumsakarīgi, jo vajadzīgi sezonas darbu strādnieki.
Diemžēl darba devēji secina, ka ir grūti atrast cilvēkus, kuri patiesi grib un prot strādāt. Sevišķi spilgti tas izpaužas “simtlatnieku” nodarbināšanā. Droši vien situāciju nevar vispārināt, tomēr bieži gadījies redzēt, kā viņi “strādā”. Viens kaplē nezāles vai dara kaut ko citu, bet pārējie staigā apkārt, uzpīpē, meklē darbarīkus… Daudzi jau ir pieraduši saņemt pabalstu kā algu. Kāpēc kaut kur strādāt par minimālo algu, ja 100 latus var saņemt svilpojot? Turklāt šādu attieksmi pret darbu veicina nosacījumi, kādi jāpilda pašvaldībām, nodarbinot “simtlatniekus”. Viņi var pildīt tikai pašvaldībai nepieciešamos darbus. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece rosināja Labklājības ministriju rast iespēju nodarbināt “simtlatniekus” mežu ugunsdrošības uzraudzībā. Taču viņiem nav ļauts aizvietot vai pildīt mežniecībās trūkstošo darbinieku pienākumus. Pārmetumus jau saņēmuši tie, kuri organizēja talkas maznodrošinātajām ģimenēm, lai tās pašas stādītu kartupeļus un dārzeņus, gādājot pārtiku. Nav valsts finansējuma skolēnu nodarbināšanai vasarā, tāpēc viņiem tiek liegta iespēja gūt darba iemaņas un pašiem pelnīt. Var pasmaidīt par teicienu: “Kad mēs augām, tad gan tā nebija,” – bet patiesi – pat padomju varas gados nebija tik daudz slaistu un dīkdieņu. Viņi tādi ir kļuvuši gan sava slinkuma, gan valsts un Eiropas Savienības politikas rezultātā.
