Mātes dienā laiks jāpavada kopā

MĀTES DIENA, ko šogad atzīmēsim svētdien, 10. maijā, jāpavada visai ģimenei kopā, ir pārliecināta trīs bērnu māmiņa, alūksniete Sarmīte Jaunzema. “Nozīme nav dāvanās, bet kopā būšanā. Nevis apsveikt no rīta mammu un doties prom savos darbos, bet no sirds pavadīt kopā šo dienu kā ģimenei. Iet pastaigāties, skatīties filmas vai uzspēlēt galda spēles – var darīt jebko, kas katrai ģimenei tuvāks vai aktuālāks. Mātes diena nav tikai mammas samīļošana un tulpju klēpja uzdāvināšana,” saka S. Jaunzema.

Sarmīte Jaunzema ir pārliecināta – kamēr bērni ir mazi, būtiska loma Mātes dienas svinēšanā un tradīciju veidošanā ir tētiem. “Svarīgi, lai tētis bērniem atgādinātu, ka mamma ir mīļākais un īpašākais cilvēks pasaulē. Kopīgi, ar tēta palīdzību, var uzzīmēt kartīti vai salasīt kādus jau ārā plaukstošus ziedus, ko vēlāk pasniegt mammai, sniedzot viņai prieku par viņas devumu. Ne jau es pati bakstīšu bērnus – nāciet mani samīļot, man šodien īpaša diena,” saka S. Jaunzema.

– Kā jūties kā trīs bērnu, trīs brašu dēlu, mamma?
– Esmu laimīga. Būt trīs bērnu mammai ir liels dzīves izaicinājums un atbildība. Jā, esmu lepna, vēl jo vairāk, ka tie ir trīs dēli, kuri izaugs par trīs spēcīgām personībām. Gribas, lai viņi izaugtu par gudriem, spēcīgiem un labsirdīgiem vīriešiem. Bet man, protams, ir arī bail kļūdīties. Redzot viņu niķus un palaidnības, domāju, lai audzināšanā nepieļautu kļūdu un pamācītu pareizāk – nevis uzreiz izplūstu dusmās, bet dotu vērtīgus padomus. Esmu domājusi par to, kā būtu, ja man būtu kāda meita, vai arī, ja pieteiktos ceturtais bērns, un tā būtu meita. Šobrīd māc šaubas, vai vairs mācētu audzināt meitu, tik ilgi dzīvojot starp puišiem. Ja gaidot pirmo bērnu, vēlējos dēlu, ar otro domāju, ka būtu lieliski, ja būtu meita, tad ar trešo atnāca sajūta, ka puiši ir mani. Gaidot pirmo mazuli, vēlējos, lai tas būtu dēls, jo man bija ilūzija, ka vecākais dēls sargās un aizstāvēs mazāko māsiņu. Bet to visu redzu arī attiecībās starp brāļiem. Redzu, kā vecākais dēls Marts rūpējas par mazāko brāli Valteru, gan palīdzot ikdienas pienākumos, gan arī sargājot, lai brālis nenokristu, vai samīļojot, kad tikusi sāpe. Redzot brāļu mīlestību, tas ļoti sasilda sirdi, un apstiprina to, ka es visu daru pareizi.

– Kā katrs nākamais bērns ir tevi mainījis kā mammu?
– Gaidot pirmo bērnu un pēc tam audzinot viņu, satraucos par katru sīkumu. Daudz lasīju par piena maisījumu sastāvu, vēlāk jau par pirmo piebarojumu, par vakcīnām un to nepieciešamību, par kvalitatīvākajiem apģērbiem un to lietderīgumu, teju katrā jomā tika meklētas atbildes. Ļoti daudz lasīju internetā citu māmiņu pieredzi. Ne par ko nebiju īsti pārliecināta. Taču ar katru bērnu auga mana pārliecība, ka daru visu pareizi un man nevajag vairs citu apstiprinājumus vai padomus. Šobrīd pret daudzām lietām, detaļām esmu kļuvusi vieglprātīgāka, iespējams, jau par daudz ļaujos plūsmai, jo zinu – gan jau beigās viss būs kārtībā. Nav laika vairs būt par egoisti, mans laiks vairs nepieder tikai man, bet to jāspēj sadalīt starp četriem prasīgiem vīriešiem. Jā, ir augusi arī noturība pret stresa situācijām. Vienīgais, kas nav mainījies, –  raizes, kad bērni slimo. Gan tolaik, kad bija tikai viens bērns, gan arī tagad, kad viņi jau ir trīs, satraucos par katrām iesnām, temperatūru vai klepu. Slimošanu uztveru nopietni katru reizi. Jā, esmu kļuvusi gudrāka un zinu, kādas zāles katrā situācijā lietot, tomēr pārdzīvojums par katra bērna slimošanu ir vienlīdz liels.

–  Dēli ir ar mazu vecuma starpību. Kā ikdienā tiec ar visu galā?
– Jau gaidot pirmo bērnu, domāju – kā būs un kā visu paspēšu. Paspēju. Arī ar otru domāju tāpat, viņi tomēr jau būs divi. Kamēr mazākais būs jābaro, tikmēr lielākais raustīs aiz kleitas, jo jau gribēs skriet ārā. Kā es to paspēšu? Bet mēs, mammas, spējam ļoti daudz, pašām to neapzinoties. Gaidot trešo bērnu, jau atkal piezagās tā pati nedrošība, bet vairs to neizrādīju, jo bija lielāka ticība saviem spēkiem. Ja tiku ar visu galā iepriekš, tad tikšu arī tagad. Nav izvēles. Ir jātiek galā! Mēs paši uz to gājām – gribējām lielu ģimeni. Vēl pirms pāris mēnešiem, kad man bija jāatgriežas darbā pēc gandrīz divu gadu atvaļinājuma, māca nelielas šaubas – trīs bērni, vīrs, darbs un mājsaimniecības darbi, vai tas ir reāli? Jāteic, jo vairāk man bija brīvā laika, jo mazāk paspēju izdarīt. Tagad, kad visi darbi jāpadara īsākā laikā, es to paveicu ātrāk un pat kvalitatīvāk. Esot bērna kopšanas atvaļinājumā, bija grūtāk piespiest sevi ko izdarīt, daudz ko patika atlikt uz vēlāku laiku. Šobrīd enerģijas pietiek visam. Vien daudz vairāk jāplāno ikdiena, lai katram bērnam būtu savas laiks ar mani – pasaku laiks, burtu apguves laiks vai kaut neliela pastaiga līdz veikalam, kuras laikā var aprunāties, uzzināt, kas mazajam uz sirsniņas, ko bieži vien lielajā skrējiena var palaist garām. Visgrūtāk ir atrast kopīgu laiku ar vīru vai tikai sev. Bet jābūt pacietīgiem, jo pienāks laiks, kad mēs bērniem vairs tik daudz nebūsim nepieciešami, un viņi paši rausies prom.

– Daudzbērnu ģimenēm valsts un pašvaldība paredzējusi dažādus atvieglojumus un atbalstu. Vai tie ir pietiekami?
– Manuprāt, atbalsts ir pietiekams. Nekad jau nevar būt par daudz, bet mēs paši gribējām lielu ģimeni, tātad plānojām, vai spēsim to atļauties. Mums pašiem ir jāspēj uzturēt bērni. Ne valstij, ne pašvaldībai tas nav jādara. Ir jauki, ka ir šis atbalsts, taču, ja tā nebūtu, es valstij nepārmestu, ka ir par maz. Tā bija mūsu apzināta izvēle radīt bērnus, un mēs arī par to maksājam. Tādēļ mums katram bērnam ir savs krājkonts, domājam par katra nākotnes iespējām, lai viņiem būtu šis pirmais atbalsts vai nu mācībām augstskolā, vai pirmajai automašīnai.
Vai es rosinātu veidot lielas ģimenes? Katram individuāli jāizvērtē situācija ģimenē, materiālās iespējas, cik laika var dot savam bērnam, jo bērna attīstībai, drošības sajūtai vecāku klātbūtne ir svarīgākais. Ja tu nevari to nodrošināt, tad varbūt nevajag plānot ģimenes pieaugumu. Bet ja jūti, ka vari sadalīt laiku, lai visiem pietiktu, neizmirstot arī materiālo pusi, tad, jā, dariet to! Lielās ģimenēs ir spēks, tā ir milzīga laime. Augot bērniem, aug arī mīlestība.

– Diemžēl Latvijā ir negatīvā nostāja pret daudzbērnu ģimenēm. Ir stereotips, ka daudzbērnu ģimenes ir nabadzīgas.
– Jā, šāda domāšana un stereotipi ir, un arī es reiz ar to saskāros. Mēs bijām tikko pārvākušies no Rīgas uz Alūksni. Gāju pastaigāties ar vecākajiem dēliem, trešais vēl bija puncī. Pretim nāca pazīstams vīrietis, kurš pēc sasveicināšanās jautāja: “Pārvācāties uz Alūksni? Nu ja, dzīve jums to piespieda”. Bija jūtams zemteksts, ka tagad kā daudzbērnu ģimene nevarēsim atļauties dzīvi Rīgā. Toreiz apstulbu un nezināju, kā reaģēt, ko atbildēt. Pēc tam ilgi par šo sarunu domāju. Tajā vienā teikumā izpaudās negatīvā, nievājošā attieksme pret daudzbērnu ģimenēm, un tas tiešām mani aizvainoja. Nožēloju, ka uzreiz neatbildēju – nē, pārvākšanās bija mūsu izvēle, jo Alūksne ir labākā vieta, kur augt mūsu bērniem. Šeit uzaugām arī mēs abi ar Jāni, turklāt tagad Alūksnē ir vēl vairāk iespēju, nekā bija pirms 25 gadiem. Pārvākšanās no Rīgas uz Alūksni ir labākā izvēle, ko mēs varējām dot saviem bērniem. Jāteic gan, ka lielākoties esam saskārušies ar pozitīvu un uzmundrinošu attieksmi, ka esam malači, ka par mums priecājas un ar mums lepojas.

– Pirms sešiem gadiem jūs ar Jāni apprecējāties. Kādēļ jums bija svarīgi to izdarīt?
– Mums nebija svarīgi vispirms precēties un tikai tad radīt bērnus. Tolaik, kad tikai uzzinājām par mazuļa pieteikšanos, Jānis uzreiz mani bildināja, un kāzas bija loģisks turpinājums. Kad precējāmies, Martam jau bija gadiņš. Kāzas bija simbolisks apliecinājums tam visam, kas mums jau bija. Katrām kāzām pienāk savs īstais laiks. Diemžēl ir sabiedrības spiediens – ja jums kā pārim ir bērns, noteikti jāprecas, jānostiprina ģimene likuma priekšā. Bet vai jāprecas, jo tā vajag un citi saka? Man šķiet, ir nepareizi to darīt citu spiediena vai principa dēļ, ka tā pieņemts. Gūti pat pateikt, cik gadus esam kopā ar Jāni. Bijām gan pazīstami kopš pamatskolas laika, bet tikai, kad mācījos universitātē, atnāca sajūta, ka esam domāti viens otram.

– Tev ir ciešas un sirsnīgas attiecības ar savu mammu. Cik liels atbalsts viņa tev ir?
– Jā, mūsu attiecības ir ļoti ciešas. Patiesībā jāsaka – bez mammas atbalsta un palīdzības savus bērnus izaudzināt būtu bijis daudz grūtāk. Viņa ļoti palīdzēja jau uzreiz pēc vecākā bērna piedzimšanas. Nevarētu teikt, ka man bija smaga pēcdzemdību depresija, bet bija grūti brīži, kad asaras bira bez iemesla. Un tieši mamma bija tas cilvēks, kurš palīdzēja neiekrist depresijā un  pārvarēt tos brīžus. Mamma regulāri brauca no Alūksnes uz Rīgu pie mums un palīdzēja ar ikdienas darbiem, cēlās līdz ar mani naktīs un palīdzēja nomierināt Martu, kurš bija aizraudājies jau tik tālu, ka raudāt gribējās arī man, jo nezināju, kā viņu nomierināt. Arī šobrīd man mamma daudz palīdz, pieskata bērnus, kamēr strādāju pagalmā, vai iedod brīvu vakaru, kad ar Jāni gribam pavadīt laiku divatā un atpūsties no trokšņa, kas mūsu mājās ir nepārtraukti. Paldies mammai par mīlestību un rūpēm, mani audzinot! To mīlestību, ko viņa veltīja man, tālāk jau nododu saviem bērniem. Jāteic, tikai tagad, kad pati esmu kļuvusi par mammu, daudz vairāk novērtēju un spēju saskatīt tās lietas, ko mamma manis dēļ ir darījusi, cik daudz devusi un pamācījusi. Mammas vērtība ar katru dienu aug lielāka. Paldies arī Jāņa mammai par palīdzību un mīlestību, ko devusi mūsu bērniem. Omes vispār ir zelta vērtas!