Kā saglabāt mieru nemiera laikā?

Laikā, kad ziņu pārraidēs redzam reālas kara ainas, cilvēku zaudējumu un ciešanu sāpes, saglabāt mieru un neļauties panikai ir grūti. Notikumi Ukrainā satrauc ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus. Kā runāt ar bērniem par karu, palīdzēt līdzcilvēkiem un pašiem saglabāt mieru?

Bailes ir visiem

Daiga Sliņķe, psiholoģe:

“Kara situācija katram mums, arī psihologam, liek iziet ārpus profesionālajiem rāmjiem, noņemt bruņas un uzliktās lomas sabiedrībā. Paliekam vienkārši cilvēki. Tāpat kā visiem, arī man ir bail. Viens no padomiem, ko es personīgi daru – filtrēju informāciju. Neklausos visu, ko piedāvā, piemēram, mobilajā tālrunī ir ļoti daudz dažādas informācijas. Es nespēju klausīties Krievijas medijus, tas man ir par grūtu. Jāmeklē informācijas avoti, kas sakrīt ar katra domāšanas veidu.

Šis ir laiks, kad būt vairāk kopā ar draugiem un sev tuvajiem cilvēkiem. Tā ir lielākā vērtība. Ja kādi kontakti laikam ejot ir zuduši, šis ir brīdis, lai tos atjaunotu. Iesaku stiprināt attiecības. Ukraiņi, kuri šobrīd slēpjas pagrabos plecu pie pleca viens otram, atbalsta cits citu. Viņi ir kopā, nevis vieni paši.

Ukraina ir stipra tauta. Tas mani iedvesmo domāt par to, cik arī mēs esam stipri kā tauta.

Ja mieru tomēr neizdodas rast, iesaku darīt to, kas sagādā prieku. Piemēram, es atklāju, ka man ļoti patīk gatavot ēst, lai gan agrāk nepatika. Tas ir labs veids, kā iepriecināt sevi un citus, un tas mani nomierina. Nomierināt var arī adīšana vai došanās makšķerēt, bet tajā brīdī nedrīkst klausīties ziņas no kaujas lauka. Jāatslēdz smadzenes no tā, kas notiek, un jābauda konkrētais mirklis.

Ja panikā ir līdzcilvēks, mierinoši vārdi “nesatraucies, būs labi” nepalīdzēs. Var tikai uzklausīt un izstāstīt savu viedokli. Ir jāapzinās, ka situācija var mainīties, tādēļ jābūt gataviem dažādām dzīves situācijām. Mani ļoti iedvesmo ukraiņu pārliecība, ka viņi turas un izturēs. Ja viņi neraud, tad par ko es sūdzos.

Jāsaprot arī, ka Putins nav visa Krievija un arī krievu tauta ir šajā situācijā ir kā ķīlnieks, lai arī uz viņiem neviens šobrīd nešauj. Ja Putins atļausies mest atombumbu, atpakaļ bumba būs arī Krievijai. Tādēļ arī pret krievu tautu jāizturas ar sapratni.”

Vecākiem jārada drošības sajūta

Nils Sakss Konstantinovs, pusaudžu terapeits:

“Mieru saglabāt ir ļoti grūti, jo apstākļi ir dramatiski. Lai nu par ko dzīvē ir vērts satraukties, tad par karu un tā iespējamību pilnīgi noteikti. Kā palīdzēt smadzenēm? Iedot plānu, ko darīt. Briesmīgākais ir neparedzamība – kas notiks, cik ļoti tas mūs var apdraudēt un ko darīt. Aizsardzības ministrija izstrādājusi bukletu ar ieteikumiem, kā sagatavoties krīzei. Viens no ieteikumiem ir ārkārtas gadījumu somas sagatavošana. Tās sagatavošana dos skaidrību. Tad prātam spriedzi būs daudz vieglāk un konstruktīvāk pārdzīvot.

Pieaugušo uzdevums un pienākums ir radīt bērnos stabilitātes un miera sajūtu. Pat, ja paši tā nejūtamies, ir ļoti svarīgi bērniem nodot šo sajūtu. Bērniem nav neviena cita, uz ko paļauties. Tas gan nenozīmē slēpt savas emocijas, bet saglabāt mieru un nosvērtību, esot kopā ar bērniem un runājot par šīm tēmām. Viņiem varbūt nav pat tik svarīgi, kas reāli apkārt notiek, bet zināt, ka pieaugušie apkārt ir mierīgi un stabili. Ar bērnu var runāt par lietām, kas jāizdara, lai mēs kā ģimene būtu drošībā. Katrs ģimenē var par kaut ko atbildēt. Tas dos bērnam pārliecību, ka vecāki zina, kas ir jādara, lai būtu droši.

Ko darīt tad, ja bērns jau ir satraukts, izjūt bailes? Tā ir normāla reakcija. Labākais, ko vecāks var darīt – nomierināt bērnu. Jaunākiem bērniem var palīdzēt kopīga laika pavadīšana, svarīgi ir pieskārieni – vairāk apkampt un samīļot bērnu. Runāt ar bērniem, ja viņi ko prasa, un neslēpt, ka notiek karš un tas ir ārkārtīgi slikti, bet arī pateikt, ka mēs šobrīd esam drošībā un mūs nekas neapdraud, tomēr var būt iespēja, ka mums būs jārīkojas. Jāpasaka bērnam, ka mamma un tētis zina, ko darīt, un parūpēsies par viņu, lai būtu drošībā. Ja arī gadījumā krīze būs, par bērniem parūpēsies vispirms, viņus aizsūtīs uz drošu vietu. Nevis būs plaša lauka vidū, kur visapkārt sprāgst bumbas. Reizēm bērniem ir pavisam citi priekšstati par karu, piemēram, no redzētā filmās.

Ar bērniem līdz desmit gadiem ir jārunā tik daudz, cik viņi paši grib. Nevajag pārspīlēt, pārāk daudz informācijas neko labu nedos. Ar vecākiem bērniem, kuri sasnieguši vismaz 11 gadus, var kopā skatīties ziņas, tomēr ir svarīgi, lai vecāki sniedz savu komentāru jeb paskaidro, ko redz ziņās.”

Zināšanai! Ja arī tu šobrīd saistībā ar kara situāciju Ukrainā izjūti bailes, izmisumu, nomāktību, bezcerību un citas tev pārāk intensīvas emocijas – nepaliec savās domās un sajūtās viens. Zvani krīzes centra “Skalbe” speciālistiem uz emocionālā atbalsta diennakts tālruni 116123!