Alūksnes novads var lepoties ar jaunu dzejnieci – Līvu Martu Rozi, kurai oktobrī izdots debijas dzejas krājums “Struktūra” (izdevniecība “Punctum”), kas atzinīgi novērtēts arī ar Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā. Līva Marta ir dabas bērns, augusi gleznainajās “Silenieku dzirnavās” Pededzes pagastā – kā pati saka, viņa nākot no meža, kas palīdz “sakārtot prātu un apklusināt domas”. Šī vide rosinājusi jaunietei dzejas rindās iekļaut arī dabas krāšņumu.

Izdomā stāstus, vēl nemākot lasīt

“Kā stāsta mans tētis, pirmos stāstus izdomāju jau tad, kad vēl nemācēju rakstīt. Aptuveni piecu gadu vecumā iemācījos rakstīt, sāku lasīt grāmatas un pierakstīju arī sevis izdomāto, paralēli zīmējot ilustrācijas,” stāsta dzejniece. Vēlāk, kad Līva Marta literatūras stundās iepazinusi Aspaziju, Eduardu Veidenbaumu, Aleksandru Čaku, no tiem iedvesmojoties, arī pati sākusi pierakstīt savas pirmās dzejas rindas. Šobrīd jaunā dzejniece studē Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras un mākslas studiju programmā pēdējā kursā. “Tas ir arī galvenais, ar ko tagad nodarbojos. Man grūti spriest par to, ko darīšu pēc gadiem pieciem. Noteikti gribu mācīties arī maģistrantūrā, tikai vēl nezinu, kur tieši – laiks rādīs,” saka Līva Marta.

Tuva koncentrēta un īsa forma

No visiem literārajiem žanriem dzeja ir Līvas Martai tuvākā izpausme. “Tai ir ļoti koncentrēta un īsa forma, līdz ar to ļoti labi var izteikt savas sajūtas un iespaidus. Dzejā vislabāk var izlikt savu emocionālo lādiņu,” paskaidro dzejniece. Iedvesma nāk arī ikdienišķās situācijās, piemēram, ejot pa ielu, pastaigājoties pa mežu. “Tas formējas galvā, un tad uzreiz to pierakstu. To stāvokli nevar ģenerēt pēc paša iniciatīvas, tas atnāk pats no sevis. Ir dzejoļi, kurus uzrakstot, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir kaut kas labs; ir dzejoļi, par kuriem uzreiz ir skaidrs, ka tie ir slikti dzejoļi, bet tie tāpat ir jāuzraksta tīri rakstīšanas pēc, jo nevar arī visu laiku štancēt tikai labus tekstus, pa vidu ir arī ne tik labi teksti. Tad ir dzejoļi, kuri pirmajā mirklī neliekas pārliecinoši, bet paiet kāds laiks, un tad tu uz viņiem paskaties ar lielāku distanci un saproti, ka patiesībā ir diezgan okay,” savus darbus raksturo Līva Marta Roze.

Ir bijuši arī pasūtījuma darbi, esmu iesaistījusies dažādos projektos. Šobrīd ir process – “Tutas lietas” adventes kalendārs ar dzejoļiem,” pastāsta Līva Marta. Rakstīt dzejoļus bērniem nemaz nav vienkārši, viņa uzsver, – šīm rindām jābūt saprotamām attiecīgajai auditorijai un dzejoļi nedrīkst būt muļķīgi.

Nākamajā gadā viņa strādās pie potenciālās zinātniskās dzejas grāmatas kopā ar citiem dzejniekiem.

Dzeju kārto strukturēti

Līvas Martas Rozes darbi publicēti literatūras žurnālos “Strāva”, “Satori”, “Punctum”, “Žoklis” un citviet, līdz šoruden “dzimis” arī debijas krājums. Literatūras žurnālā “Strāva” Līvas Martas dzeju pamanīja izdevējs Artis Ostups. “Viņš jautāja, vai man jau top debijas krājuma manuskripts. Atbildēju, ka nav gan, – tad arī sākām pie tā strādāt. Nosaukums “Struktūra” radies pavisam nejauši. “Kad mēs ar manu redaktori Ingu Gaili strādājām pie grāmatas manuskripta, katram savam dzejolim biju atstājusi mapju nosaukumus, ko biju izveidojusi, rakstot datorā. Man patīk dzejoļus kārtot mapēs strukturēti. Kad redaktorei teicu, ka man patīk struktūra, – viņa ieminējās, ka tas varētu būt labs nosaukums, pie kā arī palikām,” pastāsta radošā jauniete. Dzejas krājumā ir dzejoļi, kas tapuši pēdējo septiņu gadu laikā, kopš studē Rīgā. “Grāmata ir sajūta, ka kaut kas ir novests līdz galam un iesaiņots skaistā, elegantā formātā,” atzīst dzejniece.

Novadnieces mērķis ir rakstīt ne tikai dzeju, bet arī prozu, kam pēdējā laikā arī pamazām pievēršas. “Līdz tam punktam ir jānonāk, tas nav tā – hops, un top proza,” uzsver Līva Marta.

Nu jau arī pirmā prēmija

Kad uzzinājusi, ka saņems Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā, Līva Marta bijusi pārsteigta, jo dzejoļus nekad nav rakstījusi ar mērķi iegūt kādu balvu. Izvirzītos 11 dzejoļu krājumus vērtēja 2023. gada Ojāra Vācieša prēmijas ieguvēja Linda Mence
– Gabarajeva; rakstniece, bērnu grāmatu un scenāriju autore, lasīšanas vēstnese, Carnikavas vidusskolas pedagoģe Agnese Vanaga; dzejnieks, O. Vācieša biedrības loceklis Mārtiņš Bērziņš; Carnikavas vidusskolas pedagoģe Ilze Vāciete; Ādažu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja Karīna Miķelsone. Ojāra Vācieša literārā prēmija dzejā tradicionāli tiek pasniegta Ojāra Vācieša dzimšanas dienas mēnesī.

Dzejai cita funkcija

Par sabiedrību kopumā Līvai Martai grūti spriest, bet viņas draugu un paziņu lokā dzeja ir aktuāla. Viņi raksta, daudz lasa. “Man ir 26 gadi, un priecājos, ka esmu tādā cilvēku lokā, kur svarīgi ir runāt, rakstīt, lasīt. Protams, dzeja vairs nav tik populāra, kāda tā bija padomju gados – tolaik tas bija medijs, ar kura palīdzību varēja izteikt savu viedokli, lietas, kuras tiešā tekstā nedrīkstēja teikt,” saka jaunā dzejniece un uzsver, ka šodien mēs vairs nedzīvojam tādos apstākļos, līdz ar to dzejai vairs nepiemīt gluži šī funkcija. “Ikdienā nedomāju par to, kāda ir vai nav mūsdienu sabiedrība. Es nevaru izteikt kaut kādas domas par to, jo tā tad būtu sava veida spekulācija, kas balstīta uz manām mazajām pieredzēm. Nekad nesatikšu visus cilvēkus, lai varētu objektīvi spriest,” saka Līva Marta.

Raksta vēstules ar roku

Dzīve Rīgā paiet radošā gaisotnē – Līva ik pa laikam aiziet uz kādu teātra izrādi, apmeklē Latvijas Mākslas muzeju. “Starp citu, man ļoti patīk fotografēt ar analogo fotoaparātu – gan krāsainas, gan melnbaltas foto. Kādreiz nodarbojos arī ar japāņu cīņas mākslu aikido. Šobrīd ar to esmu nedaudz iepauzējusi, jo ir neliels laika trūkums, – bet es ceru atgriezties tajā vidē,” par savu ikdienu stāsta novadniece, kurai ļoti svarīgas ir pastaigas mežā, – tas miers un dabas burvība ir viena no svarīgākajām Līvas Martas dzīves sastāvdaļām. Vēl vērts uzsvērt, ka viņai patīk vēstuļu rakstīšana ar roku, kas daudziem jau ir kaut kas sen aizmirsts. Līva Marta Roze domā, ka tuvākie viņu uztver kā nosvērtu, mierīgu, intelektuālu, ar labu humora izjūtu un reizēm arī nedaudz dramatisku, kam pati piekrīt.

Dzejolis no dzejas krājuma “Struktūra”

*** mirkli pirms tumsa iestājas pavisam es uzvelku māsas garo ādas mēteli vien tāpēc lai izietu uzsmēķēt es smēķēju reti tamdēļ katrai detaļai ir nozīme skatos kā egļu galotņu pīķi ņirb uz pelēkās virsmas skatos kā ūdenszāles stiepj man pretī savas bālās rokas skatos kā dūmi virpulīšiem aiziet tālumā un klausos kā atmatā pīkst cirslīši un sākas viss no gala