Pieņemt dzīvi

Mēs bieži vien izjūtam sāpi brīdī, kad mūsu ciešanas sastopas ar kontrastu. Tā, piemēram, sieviete, kurai nevar būt bērniņu, asāk izjūt sāpi brīdī, kad redz grūtnieci vai, kad viņas draudzenes paziņo par savām gaidībām. Šādu sievieti no sirds pārņem prieks par draudzeni, bet viņas sirdī asi iedur jautājums – kāpēc ne es?

Pagājušajā nedēļā filmēju apbrīnojami skaistas kāzas, un mīlestības svētki kā ar asu nazi uzcērt brūci par to, ka izsapņotais savā dzīvē ir sabiris drumstalās. Un tā ir arī fiziska sāpe, tāda, it kā milzīgs vējš izsistu elpu no krūtīm vai kas bezgala ass iedurtos sirds un vēdera rajonā. Var sāpēt par daudz ko – par cilvēkiem, darbu, dzīvi kopumā… Cilvēks, kurš saskāries ar slimību, savu vai citu, ar tuvinieka nāvi, sajūt kontrastu jau savā elpā vien, jau saullēktā, ziedošā ziedā un garāmgājēju čalās vai smieklos. Dzīve it kā apstājas un kontrasts liek atcerēties veco dziesmu… “Kad man maziņam krūtīs iedūrās, Akla sāpe kā nezināms drauds, Māte teica: “Tas tikai tāpēc, tikai tāpēc, dēliņ, ka audz”. Un tikai tagad saprotu, ka šī dziesma nav tikai par sāpēm, ko bieži vien pusaudžu gados piedzīvo strauji augoša pusaudža ķermenis, bet arī par dzīves “augšanas” sāpēm. Reiz kādā kafejnīcā Polijā, sieviete, jau pāri 80 gadiem, kādam jaunākam kungam uz jautājumu – vai viņa cilvēkiem (minēta tika konkrēta situācija) ir piedevusi, atbildēja: “Jā, jo es saprotu dzīvi…” Dzīvi, kas vienkārši notiek un kurai nav vajadzīga atbilde uz jautājumu – Kāpēc? Kāpēc es? Kāpēc ne es? Kāpēc ar mani vai manu tuvinieku? Kāpēc?

Tas, ko esmu sapratusi – ciešanas mazināt palīdz tieši jautājuma “kāpēc” atmešana, jo uz šo jautājumu pat īsti nav atbildes. Un kā ar piedošanu? Sev, citiem, dzīvei, apstākļiem? Man ar šādu piedošanu ir grūtāk kā gribētos, jo vienmēr šķiet, ka jāparāda, cik ļoti man sāpējis, kas dūris, kas dusmojis. Ir grūti ar šo palaišanu, jo tā nozīmētu pārmetumu atmešanu. Un tad šķiet, ka man būtu jāuzsver mana dusmīgā seja, ko ne vienmēr izdaru, lai kāds, kura dēļ sāp, to redzētu, pa īstam saprastu, ka tā aklā sāpe dur pa nopietno! Bet es mācos un arī jums visiem novēlu apgūt šo Polijas kafejnīcas dāmas dzīves uztveri… ka dzīve vienkārši notiek. Mums ir grūti atmest aizvainojumus, jautājumus “kāpēc” un izprast, bet varbūt dzīvē nekas patiesībā nav īpaši jāizprot, kā tikai jāapgūst lielākā mācība – spēt atlaist, spēt sāpei vienkārši būt un nedz prasīt, nedz vairs pieprasīt, bet, kā Minesotas 12 soļu programma iesaka – izturēt tikai vienu dienu! Un tā pa vienai dienai, ja nu ļoti smagi, pa vienai stundai vai vienam elpas vilcienam – līdz bangas norimsies. Tikai uz priekšu, ne vairs atpakaļ.