Grūtais “nē”

Pērn policija reģistrējusi vairāk nekā 2000 telefonkrāpšanas mēģinājumu un krāpšanas gadījumu, un krāpnieki arvien biežāk uzdodas par valsts pārvaldes iestāžu darbiniekiem, un vilto telefona numurus. Gandrīz ikviens no mums saskāries ar dažādiem uzmācīgiem zvaniem, un, manuprāt, tieši pārprastā pieklājība cilvēkiem nereti liek attapties neērtās situācijās. Un stāsts jau nav par krāpniecību, bet latvietim tik grūto lietu –
pateikt “nē”. Reiz man bija situācija, kad kādas organizācijas atbildīgā aicināja uz viņu rīkotajiem pasākumiem. Vienmēr zināju, ka tos neapmeklēšu, bet atbildēju – varbūt. Reiz šī sieviete mani uzaicināja uz pusdienām un teica: “Diān, tu droši vari teikt “nē”, ka tu nenāksi. Tas ir labāk, nekā teikt, ka varbūt nāksi, jo tad mēs vismaz zinām konkrēti.” Kopš tās dienas man ir vieglāk teikt “nē”, taču ne vienmēr tas izdodas. Kaut kāda postpadomju cilvēka vainas apziņa, kurā jābūt citiem un jābūt pieklājīgiem. Un ko gan nozīmē būt pieklājīgiem? Kāpēc pateikt “nē” nozīmē būt nepieklājīgiem? Nē, šoreiz nevēlos tikties, nē, šoreiz nevaru palīdzēt utt. Kaut kā mūsos uzreiz rodas neērtuma sajūta, kad kādam jāatsaka. Bet ko mēs paši darām, kad atsaka mums? Vai neesam arī atkarīgi no šīs šķietamās pieklājības un neapvainojamies, kad kāds mums saka “nē”? Es nereti apvainojos, bet ātri vien mēģinu saprast, no kurienes šai sajūtai “aug kājas”. Arī savai meitiņai labprāt mācu, ka viņa droši var teikt “nē” un nejusties vainīga. Protams, tur jābūt līdzsvaram, lai nesanāk arī tā, ka “nē” ir kā protests visam.

Jūs droši drīkstat arī nolikt klausuli uzmācīgam zvanītājam. Es parasti jutos slikti, jo man šķita – cilvēks taču strādā un arī viņš pelna naudu, tāpēc centos runāt, bet tagad drīzāk atsaku, ka neesmu ieinteresēta neko iegādāties un, lai netērētu abu mūsu laiku, labāk uzreiz teikšu “nē, paldies.” Bet arī man ar to vainas apziņu nācās strādāt, jo tā ir pamatīgi ieēdusies. Pamēģināsim šogad vairāk teikt “nē” lietās un vietās, kurās tiešām gribam pateikt “nē”. Varbūt tas ir vienkārši kā muskulis, kas jātrenē, un tas arī viss. Pavērosim sevi, cik ļoti mēs apvainojamies uz citu “nē”, un, vai katrā gadījumā tās tik tiešām ir pamatotas dusmas?

Nebaidīsimies arī uzdot jautājums, ja mums zvana no kādas iestādes, kā arī mācīsimies sevi pasargāt un kaut vai uzzvanīt uz iestādes oficiālo telefona numuru, lai pārliecinātos par zvana autentiskumu. Un mācīsim arī saviem vecvecākiem neuzķerties uz krāpniekiem. Mana ome māk skaidri un gaiši pateikt “nē”, un viņai nav gadījies iekļūt krāpnieku nagos, taču ikvienam, kuram ir grūtāk pateikt “nē”, ir vieglāk noticēt arī krāpniekiem. Pasargāsim sevi un trenēsimies teikt “nē”.