Vieta, kur satiekas senais ar jauno

Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejs šovasar nosvinēja 35. gadadienu, bet 1986. gadā muzejā sarīkota kulšanas talka, no kuras arī aizsākās Pļaujas svētki, kas ik rudeni notiek vēl tagad.

Kas bija iniciators nu jau visā valstī labi zināmajai ekspozīcijai Atē? Kā tā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tapa? Par šiem cilvēkiem saglabāta laika liecība – piemiņas siena muzejā, pie tās piestiprināti visu to cilvēku portreti, kuri pirms 35 gadiem devuši savu artavu muzeja tapšanā. Te saskaitāmi 218 portreti, un daudzi no tiem diemžēl jau ietērpti sēru ierāmējumā.

Darba tikuma piemiņai

Kalncempietis Viktors Ķirps, būdams saistībā ar kolhozu dzīvi no to dibināšanas dienas, ļoti izjuta un pārdzīvoja pārestību pret gados vecajiem un citiem kalncempiešiem, kuri strādājuši no agra rīta līdz vēlam vakaram, neprasot par to atalgojumu. Tādēļ V. Ķirps vēlējās izveidot piemiņas vietu kalncempiešu darba tikumam, novadniekiem un uz Sibīriju izsūtītajiem. Vietai izskatīja dažādus variantus, par piemērotāko atzina veco Cempju skolu, kas tobrīd vairs nedarbojās, bet Viktora doma bija apsaimniekot brīvās Ottes dzirnavu telpas.

Sākotnēji iecere bija izveidot tikai nelielu ekspozīciju, kur vēlākām paaudzēm saglabāt latviešu tautas, sava novada pagātni, darba un sadzīves tradīcijas, izcilu novadnieku un darba darītāju piemiņu, tādēļ Ottes dzirnavās, kas atrodas uz Paparzes upītes, 1985. gada 21. jūlijā pēc remonta iekārtoja un atvēra muzeja divas pirmā stāva telpas. Tajās izvietoja dažādus darbarīkus, apģērbus un citas sadzīviskas lietas, kas tolaik piederējušas kalncempiešiem.

Lielu atbalstu muzeja iekārtošanā V. Ķirps saņēma no toreizējās kolhoza “Pirmais Maijs” valdes un priekšsēdētājiem Ādolfa Sadauska, Gunas Tučas un Arņa Mencendorfa, no Alūksnes rajona padomes un tās iestādēm, no republikas organizāciju un iestāžu labvēlības, vietējiem iedzīvotājiem. Viktors prata uzrunāt, ieinteresēt un iesaistīt cilvēkus. Tika pārcilātas vecās pūralādes, pārskatīti māju bēniņi un šķūņi, sētmales. Pēc pagasta teritorijas “izvētīšanas” muzeja eksponātu meklēšana turpinājās kaimiņu pagastos un rajonos.

Nākamajā gadā iekārtoja piecas istabas dzirnavu ēkas otrajā stāvā. V. Ķirpam ļoti sāpēja, ka savulaik lauku darbos izmantoto zirgu darbu, attīstoties kolhoziem un ienākot tehnikai, vairs nepielieto.

Izveido Vidzemes lauku sētu

Eksponātu bija daudz, tādēļ dzirnavās nepietika vietas. 1986. gadā uz 20. gs. sākumā celtās zirgu novietnes pamatiem uzbūvēja šķūni zirgu inventāra izstādīšanai. 1987. gadā uzcēla nojumi zirgu vilkmes ģēpeļa izvietošanai. 1988. gadā ar iedzīvotāju palīdzību attīrīja dīķmali un pakalni, no Liepnas atveda un novietoja riju, tad arī radās doma izveidot par Vidzemes lauku sētu. 1989. gadā turpat Kalncempjos, no “Rozīšu” mājām, pārvietoja guļbūvi, kas pārveidota par ratnīcu, bet otra guļbūve tur nonāca no Murjāna saimniecības, kas turpmāk kalpoja par traktoru un motoru šķūni.

Tolaik V. Ķirps darbojās pēc savas iniciatīvas, un muzeju nosauca par Kalncempju ciema sabiedrisko novadpētniecības muzeju, bet ar 1990. gada 1. janvāri tas pārtapa par Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja filiāli. Šajā gadā uzcēla klēti un labības šķūni. 1991. gadā pēc Kalncempju pagasta “Upītes” mājas parauga uzcēla saimes māju. 1992. gadā ēkā, kas saglabājusies no “Ottes dzirnavu” saimniecības, iekārtoja smēdi. 1993. gadā atjaunoja Ottes muižas veco laiku melno pirti, pārmūrēja krāsni, iemūrēja katlu siltajam ūdenim, atjaunoja grīdu un lāvas solus. 1995. gadā no Gotlupu pļavām pārvietoja siena pūnīti.

Muzejā sabiedriskā kārtā strādāja kalncempieši Viktors Ķirps, Mirdza Ķirpa un Dzidra Cepurniece, kura apmeklētājus sagaidīja ar Mirdzas cepto maizi, kaņepju sviestu un medu.

Vēlāk muzejs saņēma Eiropas kultūras mantojuma dienu karogu par koka mantojuma saglabāšanu, bet 1996. gadā to pārdēvēja par Kalncempju pagasta Ates novadpētniecības muzeju, kur muzeja entuziastus pieņēma algotā darbā. Ekspozīcija papildinājās, tika veikti arī remonti, un muzeja apmeklētāju kļuva vairāk. Priekšmeti stāsta par latviešu zemnieka dzīvi, darbu, sadzīvi, tradīcijām, politiskiem notikumiem, saimniecisko darbību, kultūru, izglītību un sportu, reliģisko dzīvi, pagastā un novadā dzimušo vai dzīvojušo mākslinieku dzīvi, radošo darbību. 1996. gadā par šo ieguldījumu V. Ķirpu apbalvoja ar Trīszvaigžņu V. Šķiras ordeni.

Realizē jaunus plānus

2003. gada 4. martā muzeju nosauca par Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzeju. Nākamajā gadā tajā atklāja V. Ķirpa piemiņas ekspozīciju, bet 2005. gadā iekārtoja Kalncempju pagasta tūrisma informācijas punktu, notika dažādi muzeja ēku un slūžu tilta rekonstrukcijas darbi, linu šķūņa un klēts jumta atjaunošana un cits. Darbinieki mainījās, taču muzeja darbs ne uz mirkli nepārtrūka. Realizēja plānus, ar projektu palīdzību piesaistīja papildu līdzekļus, un 2013. gada oktobrī notika jau muzeja trešā akreditācija. Tika rīkotas tekstilmākslas un rokdarbu, mazpulku darbu izstādes, dažādas novadpētniecības, foto un keramikas, gleznu izstādes, ikgadējos Pļaujas svētkos demonstrēja senās amata prasmes, kas veicina to pārmantojamību no paaudzes paaudzē. 2014. gada decembrī, pirms 30 gadu jubilejas, ekspluatācijā nodeva ēku “Laidars”, kas turpmāk kalpo par krājumu glabātavu, nodarbību un izstāžu zāli.

Apbrīnas vērts

Ates muzejs ir apbrīnas vērts, un nenovērtējams ir tas darbs, kas līdz šim ieguldīts tā izveidē un darbības nodrošināšanā. V. Ķirpa idejas un iedibinātās tradīcijas turpina, pilnveido un attīsta, jaunajai paaudzei rāda un māca seno amatu prasmes. Tas nav viegls uzdevums, bet arī pašreizējais muzeja kolektīvs ir apņēmības pilns ikdienā strādāt, veidot jaunu piedāvājumu un vairot muzeja atpazīstamību.

Apbrīnas vērts

Ates muzejs ir apbrīnas vērts, un nenovērtējams ir tas darbs, kas līdz šim ieguldīts tā izveidē un darbības nodrošināšanā. V. Ķirpa idejas un iedibinātās tradīcijas turpina, pilnveido un attīsta, jaunajai paaudzei rāda un māca seno amatu prasmes. Tas nav viegls uzdevums, bet arī pašreizējais muzeja kolektīvs ir apņēmības pilns ikdienā strādāt, veidot jaunu piedāvājumu un vairot muzeja atpazīstamību.

Muzeja darbinieki domā, lai vērot un izmēģināt senās amatu prasmes būtu iespēja jaunajai paaudzei. “Vienmēr seno lauku darbu klāstā papildus jau ierastajiem iekļaujam arī ko jaunu, piemēram, šogad celmu bungu gatavošanu, ko, iespējams, nekur citur tik lielam skatītāju skaitam nebūtu iespējams ieraudzīt. Vidzemes lauku sētas “Dzirnupes” saimnieks Juris Palelionis stāstīja par to izgatavošanu un ļāva viesiem ierībināt arī muzeja sētu, un šo iespēju labprāt izmantoja jaunākās paaudzes apmeklētāji. Tāpat ekskluzīva iespēja sadarbībā ar keramiķi Kristapu Brasli, bija keramikas cepļa atvēršana, un par to arī interesi izrādīja patiesi liels apmeklētāju pulks,” saka muzeja vadītāja Janita Šolina. Viņa novērojusi, ka lielāku interesi izmēģināt senos darbus tomēr izrāda meitenes. “Viņas nekautrējas uzdrīkstēties, ir aktīvas un vēlas izprast, kā darbojas senie darbarīki, kā, darot darbu, iespējams nonākt pie vēlamā rezultāta,” novērojusi J. Šolina.

Ates muzejs ir apbrīnas vērts, un nenovērtējams ir tas darbs, kas līdz šim ieguldīts tā izveidē un darbības nodrošināšanā. V. Ķirpa idejas un iedibinātās tradīcijas turpina, pilnveido un attīsta, jaunajai paaudzei rāda un māca seno amatu prasmes. Tas nav viegls uzdevums, bet arī pašreizējais muzeja kolektīvs ir apņēmības pilns ikdienā strādāt, veidot jaunu piedāvājumu un vairot muzeja atpazīstamību.

Godina dibinātājus

Šai vietai ir pozitīvs pievilkšanas spēks, tāds, ka ikvienam, kurš šeit reiz pabijis, rodas vēlme atgriezties vēl un vēl, bet, neba bez darba tas ticis. Daudzi cilvēki muzeja dibinātāja Viktora Ķirpa vadībā un vēlāk jau bez viņa vairāku gadu desmitu garumā šeit ir strādājuši, lai šie svētki būtu aktīva un izglītojoša atpūta to apmeklētājiem.

Ates muzeja unikalitāte ir tā, ka šajā lauku sētā vienkopus atrodas Latvijas brīvvalsts laikā darinātā lauku tehnika, zirgu inventārs, vairāki desmiti iekšdedzes motoru, amatnieku un citi lauku darba rīki. Par tā ideju un īstenošanu pateicību pelnījis muzeja dibinātājs Viktors Ķirps, viņa kundze Mirdza un viņu domubiedri, tādēļ arī šoreiz svētku dalībnieki šo cilvēku piemiņu godināja ar klusuma brīdi.

Tikai pozitīvas atsauksmes

Vairāk nekā divi tūkstoši īsto latvju tautas tradīciju cienītāju šajā saulainajā septembra dienā atkal bija ieradušies senajā lauku sētā, lai lūkotos, kā notiek graudu kulšana, malšana, kalšana, grebšana, adīšana un citi senie darbi, kā arī andelēšanās tirdziņā. “Mums, organizatoriem, ir gandarījums, jo tie patiešām izdevās lieliski. Gan no amatniekiem, gan apmeklētājiem un tirgotājiem saņēmām vienīgi pozitīvas atsauksmes. Piemēram, Valters Reiznieks no tautas muzikantu kapelas “Ziemeļmala” teica, ka šie ir vieni no pēdējiem izcilākajiem svētkiem, kas organizēti, jo atšķīrušies ar tādu dažādību, lai apmeklētājiem nevienu brīdi nebūtu garlaicīgi,” saka Ates muzeja vadītāja Janita Šolina un atvainojas, ka šoreiz nebija zirgu izjādes, kas bija ietverta programmā.

Kā novērojuši apmeklētāji, tirdziņā pirmais todien no muciņām pazudis tumšais alus, bet visas dienas garumā ikviens varēja apmierināt arī savu vēlmi pēc lauku krāsnī ceptas maizes, kūpināta gaļas gabaliņa, medus, zivs vai kā cita, ko piedāvāja 90 tirgotāji. Savukārt aktīvākie, tiklīdz uz skatuves kāpa lauku muzikanti, ar pirmajām skaņām metās deju ritmos.

Kopš pirmsākumiem

Amatnieks Laimonis Lapsa no Gulbenes novada Stradu pagasta gatavo praktiskas un dekoratīvas koka un tāss lietas. “Pļaujas svētkos Atē esmu piedalījies kopš pirmsākumiem, kad tos vēl organizēja Viktors Ķirps ar savu komandu. Cilvēki ik gadu nāk, vēro un interesējas par manām amata prasmēm – ne tikai pieaugušie, bet vislielāko aizrautību tomēr izrāda bērni, īpaši meitenes. Pārmantot gan to vēl neviens nav grasījies, jo, tiklīdz pamēģina, saprot, ka tas nav viegls darbs, arī veselībai kaitīgs lielā koka putekļu daudzuma dēļ.

Ar amatniecību mani “inficēja” skolotājs Krēsliņš no Kalnienas, un paldies viņam par to. Vēl no skolas gadiem atceros to patīkamo koka smaržu, ko izjutu skolas kokapstrādes darbnīcā, bet pārējo esmu apguvis tikai pašmācības ceļā.”

Pļaujas svētki – īstais laiks un vieta

Jaunās paaudzes keramiķis Kristaps Braslis Pļaujas svētkos nepiedalās pirmo reizi, bet pirmo reizi šogad uzmūrēja, kurināja keramikas cepli, ko atvēra svētkos. “Ar šo seno amatu sāku nodarboties skolas ārpusklases pulciņā. Pēc tam devos pie podnieka, kurš savam priekam man atļāva viņa darbnīcā eksperimentēt, bet nopietni pievērsties šim amatam nebiju domājis. Vēlāk jau paralēli veidoju savu darbnīcu, līdz šis amats kļuva par manu pamatdarbu. Pļaujas svētkos dažādu paaudžu cilvēki ļoti interesējās par cepli, traukiem, par to veidošanas un apdedzināšanas procesu. Daudzi, īpaši bērni, vēlējās pamēģināt kaut ko izvirpot no māla, labprāt apgleznoja svilpauniekus. Pļaujas svētki ir īstais laiks un tieši tā vieta, kur redzēt, kā kādreiz cilvēki laukos veica darbus, par kuriem, iespējams, tagad var lasīt tikai grāmatās.

Arī ikdienā bērniem par manu amatu interese ir, jo apmēram reizi nedēļā apmeklē manu darbnīcu un vēlas kaut ko uzmeistarot vai arī nāk palīdzēt tie, kuri iemācījušies kādu konkrētu darba procesu.”