Sociālais darbinieks – tikpat nozīmīgs kā mediķis un ugunsdzēsējs

Sociālais darbinieks ir viena no tām profesijām, kas nav pamanāma, līdz vien nekļūst personīgi aktuāla. Tie nav nedz modīgie tehnoloģiju speciālisti, nedz valsts attīstībai tik nozīmīgie skolotāji un ārsti, nedz vienmēr pieprasītie juristi un finansisti, tomēr darbs, kuru viņi veic nav mazāk nozīmīgs par visiem iepriekš minētajiem. Lielākoties šo darbu dara cilvēki, kuri par visu augstāk vērtē spēju izpalīdzēt un atbalstīt, – īpašības, kuras cildinām vārdos, bet darbos jeb atlīdzībā šis novērtējums nav pietiekami augsts.

Izbauda studiju procesu

“Visas problēmas sociālais darbinieks nevar atrisināt, bet var palīdzēt klientam tās saskatīt un uzlabot dzīvi,” ir pārliecināta Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes sociālā darbiniece darbam ar personām ar funkcionāliem traucējumiem Anda Vīksna.

Šis darbs ir viņas aicinājums, taču, lai to darītu, vajadzīga gan pieredze, gan zināšanas. Andas pirmā profesija ir medicīnas māsa. Kad Alūksnes novada Sociālajā dienestā likvidēja mediķa štata vietu, viņai bija jāizvēlas – vai turpmāk strādāt medicīnā vai mainīt kvalifikāciju. Tā kā darbs sociālajā jomā Andai patīk, viņa izlēma turpināt mācības, divus gadus mācījās Latvijas Universitātes (LU) Paula Stradiņa medicīnas koledžā un ieguva 1. līmeņa augstāko izglītību kā sociālais aprūpētājs. Šo specialitāti viņa izvēlējās, jo strādāja birojā “Aprūpe mājās” kā sociālais aprūpētājs – pārbaudīja aprūpētāju darbu, risināja dažādas problēmas, kas radušās klientiem, bet sociālajam darbiniekam ir citas funkcijas.

Kad LU Alūksnes filiālē atvēra jaunu profesionālo bakalaura studiju programmu “Sociālais darbs”, Anda atkal kļuva par studenti. Tā sākās mācības profesionālajā bakalaura studiju programmā. Sākumā tās notika klātienē, bet līdz ar kovidu turpinājās neklātienē – platformā “Zoom”. Bakalaura darbu viņa rakstījusi par senioru dzīves kvalitātes uzlabošanu aprūpes institūcijā un teic, ka ļoti paveicies ar darba vadītāju Vitu Rogu – Willi, zinošu, erudītu pasniedzēju, kura piedāvājusi dažādus vērtīgus materiālus.

Vidējā atzīme Andai studiju laikā bija 8,33 balles un viņa atzīst – ir atšķirība, vai mācies tādēļ, ka jāmācās, vai tādēļ, ka patīk. Viņa izbaudījusi studiju procesu, vienīgi grūtības sagādājusi angļu valoda, jo skolā apguvusi vācu valodu. “Sociālais darbs balstās galvenokārt uz angļu un amerikāņu pieredzi, tādēļ arī mācību literatūra ir galvenokārt angļu valodā. Tikai tagad to sāk tulkot latviski. Materiāls uzrakstīts profesionālā valodā, tādēļ ar “Google” tulkotāju nepietiek, jo bakalaura darbā atsaucēm jābūt profesionāli iztulkotām,” teic Anda un atklāj, ka tulkošanas procesā palīdzējuši bērni.

Studijas paplašina redzesloku

Viņa atzīst, ka sociālā darba studijas paplašina redzesloku, jo tā ir iespēja paskatīties uz dažādām problēmām no dažādām pusēm. Apgūts ne tikai sociālais darbs, bet arī psiholoģija, saskarsme, zināšanas darbā ar ģimeni un bērniem, ar bēgļiem, par sabiedrību, likumdošana, kas sociālajam darbiniekam ir ļoti vajadzīgas. Anda augstu vērtē pasniedzēju Līgas Rasnačas, Ievas Ozolas, Aigas Romānes –
Meijeres, Dainas Vanagas, Evijas Apines, Diānas Apses, Baibas Belas profesionalitāti, kādreizējās LU Alūksnes filiāles vadītājas Anitas Pētersones un pašreizējās filiāles vadītājas p. i. Ligitas Zaķes atbalstu un rūpes par studentiem.

“Vienīgais mīnuss saistīts ar studiju kreditēšanu. Pirms tam, kad sāku studēt, studenti varēja pretendēt uz studiju kredītu dzēšanu. Kas sāku mācīties, nolēma, ka studiju kredītu nedzēsīs. Pagaidām vēl turpinu to maksāt,” saka Anda.

Viņa uzsver – sociālajam darbiniekam jābūt daudzpusīgām zināšanām un izglītība sniedz dziļāku izpratni. “Sociālajam darbiniekam jānoformē dokumenti, jāzina likumdošanas nianses, cilvēku problēmas jāieliek noteiktā “rāmī”. Mēs varam palīdzēt tikai tik, cik atļauj likums. Nevaram izdomāt, ka Annai dosim vienu pabalstu, bet Pēterim – citu. Ir Ministru kabineta noteikumi, pašvaldības saistošie noteikumi. Daudzi domā, ka visās pašvaldībās pakalpojumi ir vienādi, bet tā nav, jo katra pašvaldība pieņem saistošos noteikumus, kuros iekļautas visas nianses. Apkalpojam iedzīvotājus, kas deklarēti šajā pašvaldībā. Arī tas jāskaidro klientiem,” stāsta Anda.

Palīdzošā profesija

Viņa akcentē, ka sociālais darbinieks – tā ir palīdzošā profesija tāpat kā ugunsdzēsēji glābēji, mediķi, un ir daudz cilvēku, kuri sociālajā jomā strādā ar sirdi un dvēseli. Kā piemēru, kas savu lielu mūža daļu veltīja sociālajam darbam Alūksnē, Anda min savu bijušo kolēģi, sociālā darba “celmlauzi” Alūksnes novadā Lolitu Krūmiņu, spilgtu personību, kura pirmsākumos izveidoja sociālo dienestu, vadīja un pati auga līdz ar šo iestādi, beidza augstskolu “Attīstība”, ieguva arī maģistra grādu. “Mūsdienās mācībās uzsver, ka sociālajam darbiniekam vairs nav jānorāda uz klienta problēmām, bet jāļauj viņam pašam tās ieraudzīt. Metodes ir ļoti pozitīvas. Pirmais, ar ko sākt – pajautāt cilvēkam, kādi ir viņa sapņi nevis problēmas. Domāju, ka tas dzīvē būtu noderīgi mums katram – kā tu skaties uz pasauli, kā komunicē ar cilvēkiem,” uzskata A. Vīksna.

Arī Alūksnes novada Sociālo lietu pārvalde sāks strādāt pēc jaunās metodikas un jomas būs sadalītas, jo katram sociālajam darbiniekam, pārzinot konkrētu jomu, ir iespēja strādāt profesionālāk. Sociālā dienesta darbinieki jau bijuši pieredzes apmaiņā uz Bausku un Dobeli, kur jau strādā pēc jaunās metodikas un ar laiku to plāno ieviest visā Latvijā.

Strādā par aprūpētāju ārzemēs

Nav noslēpums, ka sociālās nozares darbinieki meklē un arī atrod labāk atalgotu darbu ārzemēs. Zeltiniete Zigrīda Ozoliņa pēc profesijas ir grāmatvede, taču, lai nodrošinātu sev nodrošinātus pensijas gadus, jau kopš 2015. gada veic sociālā aprūpētāja darbu Vācijā, kur dodas rudens un ziemas sezonās. Rudenī viņa atkal dosies uz Vāciju. Zigrīda zina stāstīt, ka sociālo darbinieku trūkst arī tur, tādēļ aģentūras aktīvi strādā, lai nodrošinātu piedāvājumu, rekrutējot un apmācot darbiniekus no Austrumeiropas valstīm. “Šajā nozarē darbu atrod gan ar aģentūru starpniecību, gan privāti un es piederu pie otrajiem. Mani nolīgst privātpersona, esmu oficiāli pieņemta darbā, par mani maksā nodokļus. Citādi ir, ja pieņem darbā valsts/pašvaldību organizācijas, kur papildus nepieciešams iziet attiecīgu apmācību. Neesmu lietas kursā par atalgojumu valsts sektorā, iespējams, tas ir tāds pats kā privātajā, taču ar aģentūru starpniecību nolīgtie darbinieki saņem mazāk, tāpēc izvēlos to darīt privāti. Lielākoties strādāju pie vieniem un tiem pašiem darba devējiem, kuri ir apmierināti ar manu darbu un aicina atkal vai rekomendē citiem,” stāsta Z. Ozoliņa, kuras darba pienākumos ir aprūpēt senioru, tostarp uzkopt māju, pagatavot maltīti, pavadīt izbraucienos.

Jautāta par atalgojuma apmēru, Zigrīda vien atklāj, ka tas ir ievērojami lielāks nekā Latvijā un tādēļ jau viņa strādā ārzemēs. “Pieļauju, ka Latvijā sociālais darbinieks saņem mazliet vairāk par minimālo algu. Vācijā atalgojums ir trīsreiz, četrreiz lielāks. Protams, atkarībā no situācijas – smagāks darbs, piemēram, guloša cilvēka aprūpe ir arī labāk atalgots,” situāciju ieskicē sociālā darbiniece. Vācijā ļoti populāri ir arī dienesti, kas seniorus aprūpē mājās.

“Sociālā darbinieka arods nav viegls, nav brīnums, ka trūkst darbinieku. Nemaz nerunājot par atalgojumu, svarīgas ir arī cilvēka kvalitātes – jābūt ļoti pacietīgam, iecietīgam. Jāstrādā pēc principa: nedari otram to, ko nevēlētos saņemt pats,” tā Z. Ozoliņa.

Kur apgūt sociālā darbinieka profesiju?
Lai strādātu sociālā darbinieka amatā, ir vajadzīgs profesionālās izglītības diploms.
Konkrētu sadalījumu par pieejamajām budžeta vietām publicē pašas augstskolas. Izglītības un zinātnes ministrijas (IzM) mājaslapā pieejams budžetu vietu sadalījums pa tematiskajām jomām (augstskolās un koledžās). Būtisku izmaiņu pēdējo divu gadu laikā nav. Šobrīd Latvijas Universitātē ir 16 budžeta vietas, Rīgas Stradiņa universitātē – 24 budžeta vietas šīs studiju programmas apguvei.
Profesiju apgūt piedāvā arī Daugavpils Universitātes aģentūra “Daugavpils Universitātes Daugavpils medicīnas koledža”, Liepājas Universitāte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, Baltijas Starptautiskā akadēmija un Latvijas Kristīgā akadēmija. Rīgas Juridiskajā augstskolā var studēt sociālo zinātņu maģistru tiesību zinātnēs.
Visu informāciju par iespējām apgūt sociālā darbinieka profesiju/augstkolām, kas piedāvā šādas programmas, var atrast vietnē “Profesijupasaule.lv.”
AVOTS: IZM KOMUNIKĀCIJAS NODAĻA

Sociālajam darbiniekam jābūt gatavam palīdzēt
“No 2018. gada Latvijas Universitātes Alūksnes filiālē piedāvājam profesionālo bakalaura studiju programmu “Sociālais darbs”. Programma sniedz iespēju paaugstināt profesionālo kompetenci tiem sociālo dienestu darbiniekiem, kuriem ir 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības kvalifikācija “Sociālais aprūpētājs”, “Sociālais rehabilitētājs”, “Sociālās palīdzības organizators”. Viņus ieskaitīja trešajā kursā un pēc divarpus gadiem pagājušajā vasarā šai programmai bija pirmais izlaidums. Augstskolu beidza 10 studenti no Alūksnes, Madonas, Balvu, Gulbenes, Lubānas novadiem. Visas absolventes strādāja vai nu sociālajos dienestos vai sociālās aprūpes iestādēs. Mārīte Mihelsone aizbrauca “Erasmus” apmaiņas programmā uz Vāciju strādāt ar bērniem ar īpašām vajadzībām privātā aprūpes centrā un bija ļoti apmierināta ar iegūto pieredzi, kurā dalījās arī ar kursabiedriem. Viņa papildus apguva arī vācu valodu un pēc augstskolas beigšanas tagad strādā Vācijā. Pagājušajā gadā programmā “Sociālais darbs” uzņēmām 18 studentes, tagad studijas turpina 13, bet visas arī strādā sociālajā jomā. Šogad vienotajā uzņemšanā šajā programmā iestājās piecas studentes no Alūksnes, Balviem, Gulbenes, un uzņemšana vēl turpinās. Jāpiebilst, ka to beidzot, var strādāt arī par sociālo pedagogu.
Studiju laikā studenti apgūst sociālā darba procesu un metodes, sociālā darba projektu vadīšanu, sociālā darba teorijas, ir arī vairākas prakses. Studenti kārto valsts eksāmenu divās daļās rakstiski un mutiski (diplomdarba aizstāvēšana). Kritiskā robeža ir pirmais kurss, ja to iztur, tad arī studijas pabeidz. Tā tomēr ir papildu slodze, jo mājās ir ģimene, dažiem saimniecība, vecāki. Universitātes bibliotēka piedāvā apmācīt studentus, kur viņi var meklēt literatūru, kā izmantot katalogus un zinātniskos rakstus. Grāmatas tagad ir digitalizētas un pieejamas elektroniski. Esmu novērojusi, ka darba apjoms mūsu studentiem, kuri strādā sociālo darbu, ir liels. Vienā dienā jābūt vienā, pēc tam – otrā, trešajā pagastā, jākārto grāmatvedības dokumenti un jābūt zinošam juridiskajos jautājumos. To kārtošanu varētu uzticēt grāmatvežiem vai juristiem. Radio dzirdēju sižetu par sociālo darbu un tajā izskanēja, ka sociālajiem darbiniekiem algai vajadzētu būt 1500 eiro un vairāk, un tam pilnīgi piekrītu. Atbalsts studentiem varētu būt no pašvaldībām, kas noslēgto sadarbības līgumu ietvaros palīdzētu finansiāli. Tās studentam būtu zināmas saistības, un, strādājot sociālo darbu, šī maksa būtu jāatpelna.
To, ka sociālo darbinieku trūkst, jūtam arī mēs augstskolā, jo dažkārt mums zvana no sociālajiem dienestiem, interesējas par studentiem, kuri apgūst studiju programmu “Sociālais darbs”. Tiem, kuri gatavojas studēt šajā programmā, manuprāt, jāmīl cilvēki, jāpieņem tādi, kādi viņi ir, un jābūt gatavam palīdzēt, jo sociālajā dienestā vēršas ar dažādām problēmām. Ja nepatīk cilvēki un komunikācija, tad sociālo darbu strādāt nevar. Tas ir smags un atbildīgs, un ir jāizprot.”

Apzina studējošos speciālistus
Astrīda Harju, Smiltenes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece kultūras un sociālajos jautājumos: “Smiltenes novadā ir vairākas sociālo darbinieku vakances – darbinieku meklē Launkalnes pagastā, vajadzīgi aprūpētāji sociālajā aprūpes centrā un citviet. Tā ir arī Latvijas mēroga problēma. Darbinieku trūkst tādēļ, ka, pirmkārt, šajā darbā cilvēki ātri izdeg, otrkārt, sociālie darbinieki vēlas būt labāk atalgoti. Atalgojums ir virs vidējās darba samaksas Latvijā, taču tam vajadzētu būt lielākam. Treškārt – pat, ja cilvēki izvēlas studēt šajā nozarē, jau prakses laikā daudzi saprot, ka darbs ir pārāk grūts, lai būtu viņu aicinājums, un izvēlas strādāt amatā, kas nav tieši saistīts ar komunikāciju ar klientiem un viņu aprūpi. Novadā šo profesiju apgūt nevar, taču pašvaldības sociālajiem darbiniekiem ir iespējas paaugstināt savu kvalifikāciju, īpaši noderīgas ir dažādas valsts nodrošinātas supervīzijas, profesionālās darbības atbalsts, kas palīdz, piemēram, izdegšanas gadījumos. Svarīga ir arī pieredzes apmaiņa, kas Smiltenes novadā notiek valsts ietvaros, pašlaik nav neviena sadarbības projekta ar ārvalstīm. Pašvaldībā domā arī par to, kā piesaistīt studējošo jaunatni, kas apgūst sociālo darbu. Apzinām un uzrunāsim iespējamos kandidātus, paralēli risinot jautājumu par dzīvojamo fondu, ko kā bonusu var speciālistiem piedāvāt.
Smiltenes novada pašvaldība uzsākusi izstrādāt sociālās jomas attīstības stratēģiju desmit gadiem, pašlaik norit esošās situācijas izvērtējuma etaps, lai nākotnē piedāvātu daudzveidīgu sociālo pakalpojumu klāstu labā kvalitātē un pieejamībā ne tikai novada, bet reģiona mērogā.”

Tā ir mūža izglītība
Ieva Pētersone, ilggadēja SAC “Alūksne” un “Pīlādži” sociālā darbiniece: “Sociālajam darbiniekam ir ļoti daudz jāmācās. Tā ir mūža izglītība. Par lielāko vērtību jāuzskata cilvēks. Ļoti būtiskas ir labas komunikācijas prasmes, jārespektē dažādība cilvēkos, jāsaprot dažādu sociālo grupu valodas stils. Labi jāorientējas valsts politikā, reliģijā, savā novadā, pašvaldībā. Jāprot labi izteikties. Jāraksta atskaites, atsauksmes, ziņojumi, ierosinājumi, un kur tad vēl sociālo problēmu, dažādu gadījumu risināšana.
Jāprot uzklausīt un, galvenais, nedot tukšus solījumus, bet iespēju robežās meklēt risinājumu. Būt laipnam, lai cik pašam grūti, un neizrādīt savas emocijas. Jābūt labai humora izjūtai un spējai visu neuztvert personiski. Sociālais darbinieks ir ļoti atkarīgs no komandas darba.
Skolā iemāca tikai teoriju, bet darbiniekiem jāstrādā dažādās vietās, tostarp arī sociālās aprūpes iestādēs, dienas centros, slimnīcās, bet katrā vietā ir savas prasības, kārtojamas atšķirīgas lietas. Es papildus mācījos gerantoloģiju – mācību par veciem cilvēkiem, to īpatnībām. Man personīgi tas bija sirds darbs, uz to gāju Dieva aicināta, esmu kristiete, zinu cilvēkus, kuri arī savu profesiju izvēlējušies augstāko spēku, ne algas dēļ. Pirms vairāk kā desmit gadiem sociālais darbs vēl bija kaut cik turēts cieņā, bet ar laiku sākām justies kā trešās šķiras cilvēki. Alga jau nekad nav bijusi iekāres vērta, tomēr darbinieku netrūka. Bija arī iespējas, kur mācīties, autobusi kursēja. No pašu pilsētas un novada ar mani kopā mācījās “Attīstībā”, tagad šīs augstskolas vairs nav. Esmu priecīga, ka jaunās meitenes strādā un ceru, ka to darīs vēl ilgi. Bet vai mācīsies jauni? Ir vairāki šķēršļi, kāpēc negrib mācīties – mazs atalgojums, ja nedzīvo uz vietas – transporta izdevumi. Darbs ir emocionāli smags, nenoliedzami, profesija nav prestiža un populāra. Viss atkarīgs no vadītāja, kolektīva, galvenais – jābūt godīgam pret sevi. Ne glaimi, ne divkosība sociālajā darbā neder, tikai sirsnīgs un patiess vārds. Šajā ziņā man daudz darbā palīdzēja toreizējā Alūksnes novada Sociālā dienesta vadītāja Regīna Kalniņa, tāpat medicīnas māsa Maija Kļaviņa, ar kuru strādāju kopā sociālās aprūpes centrā “Alūksne” un vēlāk “Pīlādžos”. Laimējās ar vadītājām, kolēģiem, jo “Pīlādžos” ir izcili labs kolektīvs, pie kura palaikam gribas paciemoties un mācīties dzīvi.
Savā laikā nācies apmācīt praktikantus aprūpētāju darbā gan SAC “Alūksne” kā arī “Pīlādžos”, ievadīt darbā abās vietās sociālo rehabilitētāju un sociālo aprūpētāju. Diemžēl viena sociālā rehabilitētāja no SAC “Alūksne”, kura skolu pabeidza, aizbrauca uz ārzemēm. Esmu gandarīta, ka pašlaik “Pīlādžos” strādā un mācās sociālā aprūpētāja Andriana Preimane. Ceru, ka savā darbā neizdegs tagadējā rehabilitētāja Māra Zihmane, tāpat medicīnas māsas Maija un Irēna, turpinās strādāt čaklās aprūpētājas un kolektīvu arī turpmākos gadus vadīs erudītā Laima Kaņepe, kurai 10. augustā šajā darbā apritēs pirmais gads. Novada iedzīvotājus aicinu izvēlēties tik ļoti vajadzīgo sociālo darbu, jo Dievam citu roku nav, kā tikai mūsējās.”