Katram cilvēkam ir vieta sabiedrībā

Darba dienas trīsdesmitgadīgajam alūksnietim Mārim (vārds mainīts) sākas gluži kā ikvienam pieaugušajam – ar celšanos un brokastīm, kam seko došanās ārpus mājas. Atšķirībā no vienaudžiem, kuri lielākoties dodas uz darbu, Māris mēro ceļu uz dienas aprūpes centru “Saules stars”, Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldē. Mārim kopš dzimšanas ir garīgās attīstības traucējumi. Tā vietā, lai dienas vienmuļi pavadītu mājās, viņš tiekas ar sev līdzīgiem, radoši darbojas un apmeklē rehabilitācijas nodarbības.

Dienas aprūpes centru Alūksnē izveidoja jau 2012. gadā. Centrs veiksmīgi darbojas joprojām un, pateicoties deinstitucionalizācijas projektam, klienti var darboties specializētajās darbnīcās. Projektu īsteno lielākajā daļā Latvijas pašvaldību, Vidzemes reģionā tam dots iedvesmojošs nosaukums “Vidzeme iekļauj”. Alūksnē tā ietvaros izveidoja dienas aprūpes centru bērniem, iekārtoja specializētās darbnīcas un paplašināja pakalpojumu loku, piedāvājot, piemēram, logopēda, fizioterapeita, psihologa nodarbības, Montesori un kanisterapiju. “Mērķis ir sniegt pakalpojumu iespējami tuvu dzīvesvietai. Ļoti priecājamies, ka speciālisti katru nedēļu brauc pie mums uz Alūksni un vada nodarbības mūsu cilvēkiem. Pirms dažiem gadiem, piemēram, Montesori pakalpojumu varēja saņemt tikai Valmierā vai Rīgā,” stāsta Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja Ludmila Logina. Pakalpojumus var saņemt bērnu likumiskie pārstāvji, piemēram, vecāki, kuri kopj bērnu ratiņkrēslā, var saņemt masāžas vai fizioterapijas pakalpojumu.

Vedīs no visa novada

Kopā ar Māri dienas aprūpes centrā ir gan alūksnieši, gan novada pagastu iedzīvotāji. Brauc uz Alūksni ar autobusu, lai tāpat kā Māris, piedalītos ikdienas aktivitātēs. “Projekts deva iespēju apzināt šos cilvēkus un uzrunāt viņus. Cenšamies iesaistīt maksimāli daudz klientu, tomēr ne visi to izmanto. Ja pakalpojumu pievestu klāt, izmantotu vairāk. Domājam par to, kā vienoti potenciālos klientus atvest uz Alūksni, lai pēc iespējas vairāk saņemtu rehabilitācijas pakalpojumus. Tā varētu būt viena diena, kad visus interesentus atvestu, un kamēr speciālists strādātu ar vienu, otrs darbotos dienas aprūpes centrā. Diena būtu piepildīta,” teic L. Logina. Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta papildina, ka to var izdarīt, tikai jāsakārto loģistika.

Savlaicīgi pamanīt

Jau kopš dzimšanas Mārim ir centrālās nervu sistēmas traucējumi. Vecāki viņu veda pie speciālistiem un ar smagu darbu stāvokli izdevās nedaudz uzlabot. Tomēr Māris joprojām nerunā un viņam ir kustību traucējumi. “Ir ļoti svarīgi problēmu konstatēt pēc iespējas agrīnākā vecumā, trīs – četros gados, nevis sasniedzot 15 gadu vecumu,” skaidro L. Logina. Tādēļ Alūksnē pakalpojumu sniedz biedrība “Brīnummāja” no Cēsīm, kas ir atbalsts ikvienam bērnam un viņa ģimenei intelektuālās, emocionālās, sociālās un fiziskās attīstības ceļā. “Vecāki ļoti novērtē šo iespēju un labprāt apmeklē nodarbības. Vispirms vecākiem ir jāredz bērna attīstības grūtības. Tad var strādāt tālāk un iesaistīt speciālistus. “Brīnummāja” piedāvā maksas pakalpojumu –
Minhenes funkcionālās attīstības diagnostiku, kas ļauj no deviņu mēnešu līdz trīs gadu vecumam noteikt patieso attīstības posmu, kurā bērns atrodas. Ja vecāki pieņem savu bērnu tādu, kāds ir, un spēj pateikt, ka attīstības grūtības ir – tad jāsāk strādāt,” saka I. Posta.

Dzīvo pie vecākiem

Šobrīd trīsdesmitgadīgais Māris dzīvo kopā ar vecākiem. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka vienmēr tā nebūs. Vai būs līdzcilvēki, kuri par Māri parūpēsies? Vai tomēr būs jādodas dzīvot uz sociālās aprūpes iestādi jeb pansionātu. Alūksnes novadā nav grupu dzīvokļu vai cita veida mājokļu, ko piedāvāt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Šāds pakalpojums gan Alūksnē varēja būt – deinstitucionalizācijas projekta ietvaros bija paredzēts būvēt moduļu mājas Kārklu ielā 5 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. 2021. gadā Alūksnes novada pašvaldība lēma no būvniecības ieceres atteikties. Iemesli – uzņēmējs būtiski kavēja projektēšanas termiņus, cenu pieaugums kokmateriāliem un metālam, uzņēmēja nespēja pildīt līgumā noteiktās saistības. Projektā paredzētos rādītājus un finansējumu piekrita pārņemt Madonas novada pašvaldība.

Lai arī mājas neuzcēla, risinājums pašvaldībai būs jārod. Likums nosaka, ka pašvaldībām jānodrošina grupu dzīvokļa pakalpojums pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem. “Tas bija viens no projekta uzdevumiem, bet to neizdevās īstenot. Iemesli ir dažādi, tostarp sabiedrībai trūka skaidrojuma. Esošajā formātā nebija iespējams darbus izdarīt, pašvaldībai būtu jāuzņemas papildu saistības. Jautājums par grupu dzīvokļiem ir neatrisināts, bet būs jārisina. To mēs zinām,” saka Alūksnes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Līga Langrate. Esošā deinstitucionalizācijas projekta ietvaros mājās uzbūvēt vairs nevarēs, finansējums ir zaudēts. “Bija iespēja, bet no 2016. gada nespējām to izmantot,” secina L. Langrate. Vai pašvaldības tās būvēs par savu naudu, šobrīd nav zināms. Iespējams, meklēs citus risinājumus, piemēram, pērkot pakalpojumu no citām pašvaldībām. “Salīdzinot ar 2016. gadu, ir mainījies pakalpojuma saņēmēju skaits. Sākotnēji tie bija 16 cilvēki, bet šobrīd interese par pakalpojumu būtu pieciem. Likumu ievērosim un pakalpojums būs,” sola L. Langrate.

Dzīvo starp mums

Nav noslēpums, ka šiem būvniecības plāniem skaļi iebilda sabiedrība. Pēc Torņa ielas māju iedzīvotāju domām, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir bīstami, varot apdraudēt bērnus, kuri spēlēsies rotaļlaukumā turpat netālu. Mārim tas lika justies slikti – viņš grib iederēties, būt saprasts un dzīvot turpat, kur visi. “Sabiedrībai nebija izpratnes, ko tas īsti nozīmē un kuri būs tie cilvēki, kas dzīvos šajā mājā. Trūka skaidrojošā darba. Modelis Eiropā veiksmīgi darbojas sen. Jā, šie cilvēki dzīvo atsevišķi, bet nav pilnīgi patstāvīgi. Pareizi vadot, palīdzot un atbalstot, var uzlabot viņu dzīves kvalitāti un parādīt sabiedrībai, ka nav ārpus orbītas, bet ir starp mums. Šobrīd šīs iespējas nav,” skaidro I. Posta.

Arī neuzceļot tik ļoti nepieciešamo jauno dzīvesvietu, projektā lielākais ieguvums ir dzīves kvalitātes uzlabošana cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. “Projekta dalībniekiem ir radušās interešu grupas, draugi, jūtas cits citam vajadzīgi un atbalstīti. Ja veselam cilvēkam tā ir parasta ikdiena, tad šiem klientiem tas tā nav. Redzam, ka, nākot uz dienas centru, šie cilvēki ir priecīgi satikties un atplaukst, jo te par viņiem rūpējas, interesējas, izrāda uzmanību, novērtē to, ko viņi prot. Priecājas arī, ja pamāca to, ko neprot vai nesanāk. Visi kopā apgūst, piemēram, braukt sabiedriskajā transportā. Iepriekš to nedarīja, jo baidījās. Mēs to mācāmies kopā. Svarīga ir darbinieku profesionalitāte – kā klientam to pateikt, lai būtu rezultāts. Jo vienkāršāk un pietuvinātāk īpašajām uztveres spējām mēs to pratīsim pateikt, jo labāks iznākums. Bieži vien ar šiem darbiniekiem izveidojas ļoti spēcīga saikne,” norāda I. Posta.

Ko sola nākotne?

Nākamgad astoņus gadus ilgais deinstitucionalizācijas projekts beigsies. Vai Māris varēs arī turpmāk doties uz dienas aprūpes centru un saņemt pakalpojumus, ko veiksmīgi ieviesa projekta laikā? “Iesāktais ir jāturpina. Ja nebūs līdzekļu, kaut ko samazināsim, bet dienas aprūpes centra pakalpojumu un arī darbnīcas plānojam saglabāt,” saka L. Logina. Nebūs tā, ka durvis aizslēgs un viss labi iesāktais beigsies. Atbalstu solot arī valsts, tieši kāds tas būs, vēl nav zināms. “Varētu mainīties formāts, bet ideja nezudīs. Jātur roka uz pulsa un jādabū finansējums. Sekosim līdzi informācijai un tiklīdz būs kāds aicinājums rīkoties, momentā reaģēsim,” plāno pārvaldes vadītāja.

Kāds risinājums rasts Smiltenes novadā?
Inta Siliņa, Smiltenes novada Sociālā dienesta vadītāja
“Diezgan daudz kas vēl ir procesā. Vēl pirms novadu reorganizācijas gan Apes, gan Raunas un arī Smiltenes novadi bija plānojuši sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveidi un pakalpojumu ieviešanu. Tagad esam vienā apvienotā novadā. Raunā jau pabeigta infrastruktūras izveide un pakalpojumi kopš pagājušā gada darbojas. Ir izveidoti grupu dzīvokļi (astoņas vietas) un specializētās darbnīcas “Kārkli” (11 vietas) personām ar garīga rakstura traucējumiem. Smiltenē vēl joprojām ceļ ēkas – grupu dzīvokļus (16 vietas) un daudzfunkcionālo sociālo pakalpojumu centru, kurā personām ar garīga rakstura traucējumiem būs dienas aprūpes centrs un specializētās darbnīcas, bet bērniem ar funkcionāliem traucējumiem – dienas aprūpes centrs un rehabilitācijas centrs. Darbus plānots pabeigt nākamā gada otrajā pusē. Tad nodrošināsim pakalpojumus paši, tuvāk dzīvesvietai. Šobrīd no projekta līdzekļiem gan bērniem, gan pieaugušiem apmaksājam mūsu sadarbības partneru, citu pašvaldību dažādus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Jebkur, kur ir šie pakalpojumi un ģimene gatava braukt to saņemt. Bijušā Apes novada teritorijā neko nebūvējam. Bija plānots veidot dienas aprūpes centru personām ar garīga rakstura traucējumiem, bet vēl pirms teritoriālās reformas toreizējā dome atteicās no šīs projekta daļas. Finansējumu un klientus novirzīja Smiltenei.
Projekta mērķgrupa līdz tam bija ilgstoši aizmirsta. Šie cilvēki dzīvoja savās dzīves vietās un bija izolēti no sabiedrības, bija ļoti maz iespēju dzīvot dzīvi pilnvērtīgi, pavadīt saturīgi laiku, saņemt rehabilitācijas pakalpojumus un iegūt ikdienai noderīgas prasmes, lai spētu labāk iekļauties sabiedrībā. Arī ģimenes locekļi bija kā ķīlnieki, jo nevarēja strādāt, mainīja savu dzīves kārtību, veltīja visu ikdienas dzīvi pieskatīšanai. Deinstitucionalizācijas projekta ietvars to mainīja. Diemžēl ne visus izdevās iesaistīt. Šie cilvēki nebija raduši, ka viņu vajadzības kāds respektē, kāds plāno un piedāvā iespējas viņu dzīves uzlabošanai. Viņi bija noslēgti un zaudējuši cerības, ieslēgti savos mājokļos.
Paliek atklāts jautājums par to, kas notiks, kad projekts beigsies – kā pēc 2023. gada turpināsies tas, kas tika radīts? Pašvaldības nespēs to visu finansiāli, vajadzēs arī valsts atbalstu. Vai un kāds tas būs, notiek diskusijas.”

Iespēja dzīvot labāk
Ina Miķelsone, projekta “Vidzeme iekļauj” vadītāja
“Projekts ir noslēguma fāzē – noslēgsies 2023. gada decembrī. Jautājums, kādā veidā turpmāk sniegs atbalstu iedzīvotājiem, paliek pašvaldību pārziņā. Ir skaidrs, ka sniegt šos pakalpojumus pašvaldībai vienai pašai būs sarežģīti, tādēļ ceru, ka arī valsts nāks pretī. Lai palīdzētu pašvaldībām, meklējam dažādus veidus, kā pakalpojumos darinātās lietas un izgatavoto produkciju varētu piedāvāt pircējiem. Tomēr lielākā atbildība tik un tā gulsies uz vietvaras pleciem. Pašvaldība uz šiem pakalpojumiem var skatīties dažādi – kā uz lietu, kas tērē budžeta līdzekļus, vai kā uz iespēju sniegt iedzīvotājiem savlaicīgu un kvalitatīvu palīdzību. No tā būs atkarīga pakalpojumu nākotne.
Pakalpojumi kā iespējas
Šobrīd Latvijā izstrādā minimālo sociālo pakalpojumu grozu. Tur noteikts, ka pašvaldībām ir pienākums sniegt virkni pakalpojumu, tajā skaitā grupu dzīvokļu, dienas aprūpes centru un specializēto darbnīcu pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Ja kāds kaut ko spiež darīt, tad tas bieži vien ir ne tik labā kvalitātē un tik labs, kā gribētos. Tādēļ ļoti svarīgi, lai pašvaldība uz šiem pakalpojumiem raugās kā uz iespēju sniegt šiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem atbalstu. Ģimenēs, kur visu mūžu rūpējas par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, bieži vien ir ārkārtīgi daudz sarežģījumu. Bet minētie pakalpojumi ļauj tuviniekiem strādāt, mācīties, dzīvot savu personīgo dzīvi. Nedrīkstētu pieļaut to, ka cilvēks, kurš rūpējas par tuvinieku ar invaliditāti, “izkrīt” no sabiedrības, darba tirgus, sabiedriskām norisēm un dzīvo noslēgtu dzīvi. Cilvēkam ar invaliditāti dzīvot patstāvīgi ir izaicinājums, bez atbalsta bieži vien to nevar, tāpēc grupu dzīvokļi ir ļoti pieprasīti. Pirms deinstitucionalizācijas projekta 2015. gadā Vidzemē bija tikai trīs pakalpojumi – “Camphill” grupu māja “Rožkalni” Valmieras novadā, dienas aprūpes centrs Alūksnē un centrs Cēsīs cilvēkiem ar invaliditāti. Šobrīd pakalpojumu klāsts ir būtiski pieaudzis. Gandrīz visās Vidzemes pašvaldībās ir sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi, izveidoti gan dienas aprūpes centri, gan specializētās darbnīcas, grupu dzīvokļi. Virknē pašvaldību šis vēl ir procesā.
Kur dzīvos alūksnieši?
Diemžēl Alūksnes pašvaldībā iespēja izveidot grupu dzīvokļus netika izmantota, pamatojot to ar finansējuma trūkumu. Pašvaldība pieņēma lēmumu neveidot grupu mājas pakalpojumu, bet nākotnē būs jādomā, kā šo pakalpojumu nodrošināt. Visticamākais, to nāksies pirkt no citiem, ko Alūksnē jau šobrīd dara. Iedzīvotāji saņem pakalpojumu Gulbenes novadā un saņems arī citviet. Manā ieskatā īsti korekta šī pieeja nav. Cilvēkam, kurš visu mūžu vai lielu daļu savas dzīves nodzīvojis Alūksnē, brīdī, kad viņam nepieciešams atbalsts, piedāvā doties projām. Tas ir sāpīgi.
Ir risks, ka kādā brīdī kaimiņu pašvaldībai būs jāizvēlas, kuram cilvēkam sniegt pakalpojumu, – savam vai Alūksnes iedzīvotājam, un lēmums būs par labu savam iedzīvotājam. Jāmainās arī sabiedrības attieksmei. Alūksnē iebilda rindu māju celtniecībai. Tādēļ arī organizējām Vidzemes iekļaujošo nedēļu, aicinot cilvēkus atvērt sociālā centra durvis. Sabiedrības priekšstati dažkārt ir ārkārtīgi greizi. Alūksnē bija arī diskusija par šo tēmu un pēc šī pasākuma sabiedrība nebija vairs tik krasi pret celtniecību. Tātad ir vairāk jāstāsta un jārāda. Bieži vien šķiet, ka cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem ir bīstams, bet patiesībā pētījumi rāda, ka visbiežāk viņus nelietīgi izmanto, nekā viņi nodara sabiedrībai ļaunumu.
Sabiedrības duālā daba
Sabiedrība ir interesanta. Tad, kad pirms Ziemassvētkiem piedalāmies dažādās labdarības akcijās, ziedojot piecus, desmit vai vairāk eiro dažādu iedzīvotāju grupu atbalstam, visi esam iecietīgi, līdzjūtīgi un parādām savu labo gribu. Bet brīdī, kad mums jāsatiekas ar īpašajiem cilvēkiem viens pret vienu, vairs neesam tik pieņemoši un pretimnākoši. Tas parāda cilvēka duālo dabu. Tieši tāpat notiek, kad runājam par bērniem ar mācīšanās traucējumiem vai invaliditāti, iekļaušanu vispārējā izglītībā. Visi ir ļoti atbalstoši. Bet brīdī, kad bērns ar mācību traucējumiem ienāk konkrētā klasē, daudziem vecākiem ir pretenzijas. Ir gatavi atbalstīt, bet tikai ne tad, ja tas skar tieši personīgi. Tādēļ ir svarīgi iepazīt to, no kā baidies. Jāgrib tikai atvērt durvis, sirdis un saprast.
Vidzemē kopumā ir vairāk nekā 600 cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, kurus iesaistījām projektā, bet dažādus pakalpojumus saņem puse – 300. Sāpīgi dzirdēt par situācijām, kad lēmumu par to, vai cilvēks saņems vai nesaņems pakalpojumu, pieņem viņa tuvinieki. Diemžēl ik pa laikam mūsu redzeslokā nonāk situācijas, kad tuvinieki tā arī pasaka – pakalpojums klientam nācis par sliktu. Kad mēģinām noskaidrot, kas ir tas sliktais, tad izrādās, ka cilvēks ar invaliditāti ir sācis kaut ko gribēt. Viņš vairs nav ar mieru vienkārši sēdēt mājās un vienkārši vadīt savas dienas, parādījusies vēlme dzīvot. Viņam ir mērķi un sapņi, tādēļ kļuvis neērts saviem tuviniekiem. Tas skumdina.
Gribētos, lai pakalpojumi, ko veidojam, nav tikai formāli. Dienas aprūpes centri un specializētās darbnīcas nav pakalpojums, kur cilvēkam vienkārši pavadīt savu brīvo laiku, bet ir svarīgi attīstīt kādas prasmes vai noturēt jau esošās. Darbam jābūt vērstam uz attīstību. Tad arī sabiedrība saskatīs lielāku labumu no pakalpojumiem. Jāpalīdz apgūt prasmes, lai pēc tam šos cilvēkus būtu iespēja iesaistīt nodarbinātības pasākumos ar mērķi iesaistīties darba tirgū. Būsim reāli – uzņēmējam nebūs laika strādāt ar cilvēka ar invaliditāti izpratni par darba pienākumu. Tās ir lietas, kas jāmāca šajos pakalpojumos.”

Alūksnes un Apes novadu laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” projektu – rakstu sēriju “Sociālais darbs pārmaiņu laikā” līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla “Katram cilvēkam ir vieta sabiedrībā” saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.