Dzīvot pilnvērtīgi arī novecojot

Saskaņā ar ANO vērtējumu līdz 2030. gadam 23,8 procenti Eiropas iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem. Tas ir divas reizes vairāk nekā pagājušā gadsimta 90. gados. Aktīva un veiksmīga novecošana kļuvusi par 21. gadsimta izaicinājumu un ietverta vairākos būtiskos dokumentos un Eiropas stratēģijās. Līdz ar sabiedrības novecošanos, jādomā, kā iedzīvotājiem nodrošināt sociālos pakalpojumus un to kvalitāti. Pašlaik tos Alūksnes novadā īsteno dažādos veidos un ar atšķirīgiem panākumiem.

Vietu trūkst

Alūksnes novada pašvaldība nesen palielinājusi maksu par klienta uzturēšanos sociālās aprūpes centros, tomēr vēl arvien veidojas aptuveni 15 līdz 20 cilvēku gara rinda pakalpojuma saņemšanai. Lai varētu apmierināt pieaugušo vajadzību pēc šī pakalpojuma, Sociālo lietu pārvaldes darbinieces meklē sadarbības iespējas ar citām šāda tipa iestādēm visā Latvijā.

“Sociālās aprūpes centros parasti nonāk 3. un 4. aprūpes līmeņa klienti, kuri vieni paši vairs nav spējīgi sevi aprūpēt. Samaksu par šo pakalpojumu pirmkārt veic pats klients, ja klienta ieņēmumi pilnībā nenosedz pakalpojuma summu, piemēro kombinēto variantu – maksā klients un viņa apgādnieki (bērni vai mazbērni), bet trešajā variantā piemaksā arī pašvaldība,” skaidro Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta.

Prognozēt grūti

Lai nodrošinātu senioriem dzīves kvalitātes nepasliktināšanos pensijas vecumā, Alūksnes novada pašvaldība piedāvā ne tikai Sociālās aprūpes centru, bet arī biroja “Aprūpe mājās” pakalpojumus. Uzlabojot šo pakalpojumu kvalitāti, pašlaik pārskata biroja darba veidu un formu tā, lai pakalpojumu cilvēkiem savā dzīves vietā būtu iespējams saņemt arvien vairāk un būtu pieejams elastīgāks piedāvājums. Noteiktām mērķa grupām tie būs daļēji pašvaldības apmaksāti pakalpojumi, bet citi to varēs apmaksāt paši.

Valsts un pašvaldība senioriem palīdz arī ar citiem atbalsta pasākumiem – energoresursu sadārdzinājumu pabalsts (pieejams no 1. oktobra), mājokļa pabalsts (pieejams SLP pēc materiālās situācijas izvērtēšanas), piemaksām un citu. Protams, tam visam nepieciešami papildu finanšu līdzekļi, un pie pašreizējā ekonomiskā stāvokļa pasaulē un Latvijā, turpmākās prognozes I. Postai izteikt ir grūti.

Ieviesīs jaunu piedāvājumu

Seniori Latvijā izsenis vairījušies savu dzīves nogali vadīt dažādās institūcijās, piemēram, sociālās aprūpes centros kā tas ir ierasts citās Eiropas valstīs. Taču nepieciešamība tur dzīvot rodas arvien lielāka, ņemot vērā, ka darbspējīgie iedzīvotāji, ģimenes locekļi, dodas meklēt labākas darba iespējas ārzemēs. Dzīves līmenim pieaugot, ne visi ir apmierināti ar šādu iespēju. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš stāsta – apzinoties šo problēmu un domājot par aprūpes pakalpojumu palielināšanu, pērn Ministru kabinets apstiprināja Labklājības ministrijas izstrādāto “Atveseļošanās un noturības mehānisma plānu”. Plānā viena no prioritātēm ir aprūpes pakalpojumu palielināšana, ieviešot jaunu piedāvājumu. Šim nolūkam Eiropas Savienība Latvijai piešķīrusi 65 miljonus eiro, kurus plānots izlietot ģimeniskai videi pietuvinātu aprūpes pakalpojumu sniegšanas vietu izbūvei senioriem. Tas nozīmē, ka par šo naudu Latvijas pašvaldībās jau nākamgad plānots būvēt 71 objektu – senioru ciematus. Īstie labuma guvēji, īstenojot šo projektu, būs apmēram 850 seniori visā Latvijā, tas uzlabos viņu dzīves kvalitāti, pietuvinot to ģimeniskai videi. “Jūs jautāsiet, kādēļ tik dārgi? Objektos būs nodrošināta simtprocentīga vides pieejamība, maksimāli augsta dzīves kvalitāte, veselības aprūpe un komforts, lai cilvēks nejustos kā institūcijā,” vērtē A. Dūdiņš.

Pieprasījums būs

Senioru māju izbūvei vieta izraudzīta arī Alūksnē, taču, lai iegūtu finansējumu būvniecībai, pašvaldībai būs vēl jāpiedalās konkursā. Ja Alūksnē taps iecerētās senioru mājas, jau pēc aptuveni diviem gadiem tās varēs piedāvāt dzīvošanai, tomēr pakalpojums nebūs lēts. I. Posta sarunās ar senioriem sapratusi, ka daudzi no viņiem tomēr būtu gatavi par šādu pakalpojumu maksāt. “Ja cilvēks izdarījis izvēli dzīvot senioru mājā, kvalitatīvā vidē ar pieejamām aprūpes iespējām, viņš noteikti izlems pārdot savu līdzšinējo īpašumu un naudu ieguldīs šī pakalpojuma pirkšanai. Tāpat daudziem bērni strādā ārpus Latvijas un ir gatavi maksāt, lai saviem vecākiem nodrošinātu cieņpilnas vecumdienas. Bet tā jau ir katra paša izvēle,” domā I. Posta.

Cits citu redz, jūt un atbalsta

Lai atvieglotu senioru sadzīvi, I. Posta iesaka aktīvākiem būt arī līdzcilvēkiem. “Pašlaik ir tā, tiklīdz kādam samazinās dzīves kvalitāte vai izveidojās problēmsituācija, seko zvans pašvaldībai. Vispirms nepieciešams paraudzīties apkārt – iespējams, var palīdzēt ģimenes locekļi, kaimiņš kaimiņam, draugs draugam. Pirms gadiem divdesmit cilvēki cits citam sniedza lielāku palīdzību, bija stipras vairāku paaudžu ģimenes, kur katra nākamā turēja rūpi par saviem senioriem. Diemžēl tagad jaunie darbspējīgie cilvēki devušies darbā uz ārzemēm, līdz ar to viena daļa gan risina arī savu vecāku problēmas, bet citi – neliekas ne zinis. Situācijas ir ļoti dažādas,” saka dienesta vadītāja.

Viņa atzinīgi vērtē Alūksnes Invalīdu biedrības un pensionāru biedrības “Sudrabs” darbs, jo viņi palīdz cits citam socializēties, atbalsta ar ziedojumiem un citām iespējām uzlabot vai vismaz saglabāt līdzšinējo dzīves kvalitāti. “Tas nozīmē, ka viņi cits citu redz, jūt un atbalsta,” teic I. Posta.

“Mēs neļaujam saviem klientiem novecot,” saka sociālās aprūpes centra (SAC) “Pīlādži” un SAC “Alūksne” sociālā darbiniece Ieva Vimba, kad saulainā septembra pēcpusdienā ciemojamies Mālupē. Jau pa ceļam uz “Pīlādžiem” zālienā redzams klientu un darbinieku kopīgais veikums. Veci logu rāmji pārtapuši stilīgos dekoros, kas priecē ar savu košumu. Pie aprūpes centra ēkas vēl krāšņi zied rožu krūmi, atgādinot par vasaru.

Aizvējā pavisam silts, un kaut gan šoruden tādas īstas atvasaras nav bijis, tās sajūtu kaut uz brīdi tomēr var noķert. Tēlaini varētu sacīt, ka “Pīlādžos” aprūpes centra klienti pavada sava mūža atvasaru, bet Ieva Vimba teic – cilvēki, kuri nonāk sociālās aprūpes centrā, sāk dzīvi no jauna.

Svaigs gaiss, aprūpe un labi cilvēki apkārt

Tam piekrīt arī Līga Helmesa, kuru kopā ar Sarmīti Arāju sastopam “Pīlādžu” pagalmā. “Te mani nogādāja kā gulošu. Seši vīri mani nesa lejā no dzīvokļa piektajā stāvā. Kad atveda uz sociālās aprūpes centru, bija sagādāts ratiņkrēsls, lai es varētu pārvietoties. Te man ir viss – svaigs gaiss, aprūpe, apkārt labi cilvēki. Kad vajag, aizved pie dakteriem. Skatos televīzijas radījumus, lasu grāmatas, piedalos radošajās darbnīcās,” stāsta L. Helmesa.

Vaicāta, kas viņu notur pie dzīves, Līga saka – dzīvotgriba. Kad nonākusi “Pīlādžos”, sākumā gan bijis grūti – prātā tikai mājas. Taču citu variantu nebija. Jau kopš 1995. gada viņai ir invaliditātes grupa un no 2019. gada ir I grupas invalīde. “Katram savs mūžs jāpavada. Vīrs bija stiprs, bet saslima ar ļaundabīgo audzēju un aizgāja pirmais. Man ir divi dēli, mazbērni, tiem katram sava dzīve,” teic viņa.

Par Sarmīti pastāsta I. Vimba: “Sarmīte piedalās visās mūsu ikdienas norisēs. Mazgā savu istabu, gaiteņus, uzņēmusies šefību par vienu no mūsu klientiem, kuram ir smagas veselības problēmas, un katru dienu iet viņu barot. Saņēmām ziņu, ka viņai piešķirts valsts pakalpojums, taču Sarmīte atteicās un palika šeit.”

Mūsu sarunai pievienojas arī Kārlis Jansons, kurš “Pīlādžos” dzīvo divus gadus. “Te jūtos labi. Ja pats gribi darboties, tad pietiek, ko darīt, un nav sevi jāpiespiež. Vai tad labāk gultā gulēt? Tā jau vispār nekur vairs netiksi,” spriež Kārlis, kurš agrāk strādājis par šoferi “Lauktehnikā” un “Ātrajā palīdzībā”. Pirms tam aktīvi darbojies Alūksnes Invalīdu biedrībā un atminas, kā braukts uz zolītes turnīriem Balvos, Gulbenē, Medņevā. Arī “Pīlādžos” ir zolītes entuziasti, kuri pēcpusdienās tiekas kāršu spēles partijās. “Kārlis piedalās visās aktivitātēs – zīmē, līmē, lasa ogas. Citreiz vīrieši tādas lietas nedarītu, bet mēs te neliekam viņus mierā,” smejas I. Vimba.

Lai “nesašķobās galva”

Pēc tam sociālā darbiniece aizved pie pensionētās skolotājas Grietas Baltiņas. Viņa stāsta, ka pēc aiziešanas pensijā, kas sakrita ar pārmaiņu laikiem Latvijā, vienmēr centusies sevi nodarbināt, rūpējoties par savu dārzu, turējusi pīles. Mājās bijušas arī divas kaķenītes, no kurām viena īpaši pieķērusies savai saimniecei. Tagad tās pieskata kaimiņš, bet Grieta katru mēnesi sūta barību. “Kad iedomājos, kā baltā kaķenīte pie manis nāca, kaut ko stāstīja, tad acis gadās slapjā vietā. Mājās daudz kustējos, bet gadījās saslimt, bija insults un nokļuvu Alūksnes slimnīcā, bet pēc tam – “Pīlādžos”. Pēc pusgada bija otrs insults. Paliku uz gultas, pastaigāt vairs nevaru. Bet tāpat cenšos pavingrot, pakustēties,” stāsta G. Baltiņa.

Lai “nesašķobītos galva un saglabātu saprašanu”, kā saka viņa pati, Grieta min krustvārdu mīklas – paļaujas gan uz savu atmiņu un zināšanām, gan arī izmanto grāmatas, kas paņemtas līdzi no mājām, kur bija daudz enciklopēdiju. “Kad sirdij grūti, iedzeru sirds pilienus, sāku lasīt kādu grāmatu vai minu mīklas. Tā cenšos novērst drūmās domas un paliek labāk,” viņa piebilst.

G. Baltiņa novērtē sociālās aprūpes centra darbinieku ieguldīto darbu un saka – ikdiena, rūpējoties par klientiem, ir grūta, tādēļ tam, ka apkārt ir daudz sirsnīgu un labu cilvēku, ir īpaša vērtība.

Katram savas kurpes

“Sabiedrība noveco un arī mēs jaunāki nepaliekam. Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā gribam turpmāk vadīt savu dzīvi – vai tikai sūkstīsimies par to, ka nav, kas palīdz, vai tomēr piepildīsim vēl kādu sirds aicinājumu,” saka I. Vimba.

Savulaik viņa strādājusi par sekretāri Jaunannas pagasta pārvaldē. Tā kā Rīgas Pedagoģijas un izglītības augstskolā ieguvusi psihologa izglītību un pēc tam arī maģistra grādu sociālajā darbā, tas pavēris iespējas strādāt sociālajā jomā. Vispirms – par sociālo darbinieci Jaunannā, bet pēc Alūksnes novada izveidošanas – Malienas, Jaunannas, Mālupes pagastos. Kopš sociālās aprūpes centra atvēršanas viņa ir sociālā darbiniece “Pīlādžos”.

I. Vimba atzīst – strādājot aprūpes centrā, redzams, cik dažādi ir klienti. Paiet zināms laiks, kamēr viņi iedzīvojas jaunajā vidē – vienam tas notiek ātrāk, citam šis process ir ilgāks. “Dzīvesgājumi ir dažādi, katram – savs, tādēļ arī dzīvi nevaram nodzīvot vienādi. Kamēr neesi uzvilcis otra kurpes un tajās pāris gadus pastaigājis, nevari kādam ko pārmest. Kad cilvēks saprot, ka mājās vairs neatgriezīsies, viņš adaptējas, jo nav citu variantu. Vieni labprāt iesaistās aktivitātēs, citi pasaka “nē”. Ir pasākumi, kuros piedalās diezgan daudz klientu. Arī uz radošajām darbnīcām daudzi nāk regulāri. Ļoti priecājamies par katru, kuru varam motivēt papildus. Mums, darbiniekiem, ir liels gandarījums, ka klienti iemācās kaut ko jaunu, ka jūtas noderīgi un saka paldies par to, ko mēs darām,” stāsta I. Vimba.

Dzīvot savādāk

Motivēt viņus ne vienmēr ir viegli, bieži vien nākas uzrunāt vairākkārt – sociālajam rehabilitētājam, sociālajam aprūpētājam un sociālajam darbiniekam, bet atbilde, vienalga ir “nē”. “Tad pēc kāda laika ņemu klientu aiz rokas un saku: “Iesim, paskatīsimies, ko viņi dara.” Un izdodas! Tās skaistās, mirdzošās acis, smaids par to, ka izdevies, sniedz liekāko gandarījumu un ir augstākais mūsu darba novērtējums,” teic viņa un sacīto ilustrē ar piemēru no aprūpes centra ikdienas. Vienai no klientēm ļoti patīk krāsot zīmējumus, kas izprintēti no interneta. Viņas dzīvesstāsts ir tik smags, ka bija zudis prieks par dzīvi, tādēļ arī sākumā krāsošanai vairāk izvēlējusies tumšās krāsas. “Viņa sacīja: “Dzīve beigusies…”. Es atbildēju: “Tā nebūs, tu pati redzēsi, ka te dzīve sākas no jauna. Šī kliente man vairākkārt to atgādinājusi un saka paldies, jo ir sapratusi, ka var dzīvot arī savādāk un dzīve turpinās. Krāsas zīmējumos ir dabīgos, skaistos toņos – dzeltenas, zaļas, zilas… Tas nozīmē, ka cilvēks ir pieņēmis šos apstākļus – te ir labi un par viņu rūpējas,” tā sociālā darbiniece.

Iespēju kopā darboties ir daudz un dažādas – ēdamzālē pie galdiņiem klienti mizo ābolus, šķiro ogas, smalcina dilles. Viņiem ir nodrošināta iespēja arī pašiem lasīt ogas atsaucīgu mālupiešu dārzos, un tās pēc tam izmanto pašu vajadzībām. Gatavo arī zāļu tējas un liek tās maisiņos. Kā uzsver I. Vimba, svarīgi ir katram redzēt sava darba rezultātu. Radošajās darbnīcās tapušās glezniņas dāvina ciemiņiem. Ne viss izdodas perfekti, jo rokas vairs tik labi neklausa, taču visu atsver padarītais un pozitīvās emocijas, kas gūtas radošajā procesā. “Klientu darinātās glezniņas uzdāvinājām somu draugiem. Viņi ir bezgala priecīgi par roku darbu un to ļoti novērtē,” saka sociālā darbiniece.

Pēdējās mājas

Vaicāta, vai cilvēkiem viegli pieņemt novecošanos, I. Vimba teic – tas nav viegli nevienam. Par aprūpes centra klientiem kļūst ne tikai seniori cienījamos gados, bet arī smagu slimību skartie. Liels gandarījums ir tad, kad viņus izdodas “piecelt kājās”, bet ir bezgala žēl, ja sākas slimības saasinājums. Cilvēks aiziet un sociālās aprūpes centra darbinieku ieguldītais darbs – līdz ar viņu.

“Sagatavoties tam nav iespējams. Mēs nedrīkstam tik ļoti pielaist cilvēkus sev klāt, bet šeit esam kā ģimene, tādēļ ir tik grūti pieņemt cilvēka aiziešanu. Tas ir šī darba smagums, kad ir tik daudz jāpārdzīvo un jāpavada klienti viņā saulē, jāprot tuviniekiem pateikt stiprinošus vārdus,” pārdomās dalās I. Vimba.

Aprūpes centrs lielākajai daļai klientu ir pēdējās mājas un to labi apzinās gan viņi paši, gan centra darbinieki. Tādēļ “Pīlādžu” darbinieku kopīgā rūpe – lai šīs mājas ir gaišas, lai ir priecīgi dzīvot, lai klienti ir aprūpēti un jūtas vajadzīgi.

Ne mazāk svarīgs ir darbs ar klientu tuviniekiem, un šajā ziņā pārmaiņas radījis kovida laiks, kad, lai viņus pasargātu no saslimšanas, tikties klātienē nebija iespējams. Tad saziņa notika vai nu ar videozvaniem vai vietnē “WhatsApp” nosūtot video. Tagad SAC “Pīlādži” ir arī savs konts sociālajā tīklā “Facebook.com”, kur informē par aktivitātēm aprūpes centrā. Tā ir iespēja redzēt savus tuviniekus un klientu piederīgie ir priecīgi par to.

Būtiski ir rūpēties pašiem par sevi
Signe Tomsone, asoc. Prof.med. Rīgas Stradiņa universitātes dekāne:
“Sabiedrībai jāapzinās, ka arvien vairāk kļūst to cilvēku, kuri ir pēcdarbspējas cienījamā vecumā. Uz to mums jāraugās kā uz pozitīvu tendenci. Tajā pašā laikā mums jādomā, kā šos cilvēkus atbalstīt, lai viņi arī novecojot varētu pilnvērtīgi dzīvot un baudīt dzīvi. Tas ir komplekss pasākums – sociāli ekonomiskais nodrošinājums, atbalsts ģimenē, sabiedrības kopējā attieksme pret senioriem, iespējas pavadīt brīvo laiku, iespējas būt produktīvam arī seniora vecumā. Dažādās vajadzības paaudzēm laika gaitā mainās, tādēļ šie pasākumi jārisina kopā ar senioriem. Būtībā senioriem pašiem jādefinē šīs vajadzības.
Ņemot vērā pašreizējās demogrāfijas prognozes, domāju, ka līdz 2030. gadam sabiedrībā būs vairāk nekā 20 procenti senioru.
Palielināsies arī ilgdzīvotāju skaits, cilvēki +80, +85 gadu vecumā. Kamēr mēs paši spējam dzīvi baudīt, viss ir kārtībā. Tādēļ ļoti būtiski ir rūpēties pašiem par sevi, par savu veselību visas dzīves garumā.”

Nepieciešama sajūta, ka ir noderīgs
Astrīda Bētere, biedrības “Alūksnes novada pensionāru apvienība” vadītāja:
“Alūksnes novadā jābūt vienotam skatījumam uz senioriem kā sabiedrības daļu, kuras redzējums un gados krātā pieredze varētu palīdzēt saziņā ar iedzīvotājiem. Šeit es domāju jēgpilnas aptaujas par tēmām, kas aktuālas sabiedrībai, kura nav vairs ikdienas galvenajā ierindā. Aptaujas rezultātu analīzē atklātos vēlmes un sajūtas, kuras noderīgas plānošanā un dažādu pasākumu piedāvājumā.
Senioru vidū ir cilvēki ar lielu darba stāžu, bet pensijā aizgājuši sen, tāpēc priekšrocības, ko saņem vēlākajos gados aizgājušie, viņiem iet secen un nekad viņu maciņos neiekritīs. Neatbildēts vēl joprojām ir arī jautājums, kāpēc no pensijas atkal jāmaksā nodokļi, ja tie jau reiz atvilkti, esot darba ierindā, un godprātīgi maksāti.
Novadā notiek dažnedažādi notikumi, un seniori varētu būt atbalsta komanda pasākumos. Šī klātbūtne apliecinātu, ka viņi ir nozīmīgi, kā arī tā būtu iespēja socializēties. Ne vienmēr noteicošais ir finansiālais, vairāk nepieciešams cilvēciskais atbalsts. Pozitīvi vērot, ka Alūksnes un Mālupes sociālās aprūpes centri “savu vecīšu” dienās ienes darbīgumu, kopīgi svin svētkus, rīko talkas un citu. Var jau teikt, lai seniori ārpus aprūpes centriem paši rosās, bet viņiem nepieciešami jaunāki cilvēki, kas aicina, atbalsta un ieinteresē.
Vai sabiedrības novecošanās tendencei ir arī savas priekšrocības? Priekšrocība tā nevarētu būt, jo viens pats pensionārs nav pašpietiekams. Vecajam cilvēkam nepieciešama sajūta, ka ir noderīgs, ka viņā ieklausās, ka viņa vērtības netiek noliegtas, un viņš ir gatavs iet līdzi “ne pa plato asfaltēto ceļu, bet bruģēto trotuāru blakus gan”. Tāda būtu stabilāka iešana.”

Aivita Lizdika, Dace Plaude